Helēna Demakova: Dzīvot kopā nevaram, jo viņš pīpē un klausās popmūziku
Helēna Demakova gandrīz nekad nepiekrīt intervijām. Tomēr šoreiz viņa ielaida savā pasaulē vecvectēva celtajā mājā Skrīveros, un tas bija daudzslāņains piedzīvojums ar garšām, smaržām, krāsām un Helēnas iemīļotā maģiskā reālisma piegaršu. Politika un kultūras ministres laiks palicis tālu pagātnē. Tagad mākslas zinātnieces Helēnas Demakovas kaislības ir dārzs, labs ēdiens, pasniedzējas darbs, mūzika, spāņu un Latīņamerikas kultūra un draugi. Un tikko klajā nākusi viņas sarakstītā grāmata Imanta Lancmaņa māksla.
Foto: Lauma Kalniņa. Stils: Agija Vismane
Vispirms mēs virtuvē bez steigas ēdām lieliskas pusdienas, kuras ar skatienu pavadīja Džeka Rasela terjera kucīte Džekija. Vienu Helēna skaidri un gaiši pateica uzreiz – pašlaik viņas dzīvē vissvarīgākā ir Džekija. Sunei drīz būs 14 gadi, un Rasela terjeru mūžs parasti ilgāks arī nav, tāpēc Helēna cieši nolēmusi atlikušo kopīgo laiku būt savai Džekijai blakus, cik vien iespējams.
Pie Helēnas telpu ierāmē gleznas – Barbaras Gailes pērļainums, Hildas Vīkas maigās gaismas, nepieradinātā Maija Kurševa, Imanta Lancmaņa gleznota balta roze… Uz dzegas Lauras Veļas asprātīgi par mākslu pārvērstā kondensētā piena kārbiņa. Mūzikas albumu rinda, kur labi var redzēt, ka Helēnas sirds pieder Vāgneram. Un grāmatas, saliktas pa tēmām kā labā bibliotēkā. Helēna ap sevi izkopusi savu pasauli kā vēl vienu dārzu. Aizrautīga, tieša, ar fantastiskām zināšanām, ar viedokli un lielisku humora izjūtu.
– Imants Lancmanis sev tuvākus cilvēkus mēdz kaut kur iegleznot. Vai arī jūs esat iekļuvusi kādā viņa gleznā?
– Jā, un tas liecina, ka mana teorija ir pareiza – viņš tomēr ir postmoderns mākslinieks! Tas bija smieklīgi. Mēs Ērgļu pusē pie draugiem svinējām manu sešdesmit gadu jubileju, un tur atradās viens no ozoliem, kuru Imants gribēja gleznot, Augļēnu ozols. Viņš to un draugus nofotografēja gleznai, bet manis tajā brīdī nebija klāt.
Ja tev sāp, tad tu nedomā par grūti vai viegli. Man ļoti sāpēja. Fiziski.
Taču pēc tam kopā bijām ceļojumā uz Valensiju, kur Imants mani nofotografēja sarkanā kleitā. Un pēc tam no šīs Spānijas fotogrāfijas iegleznoja pie Augļēnu ozola! Šo ozolu ciklu ar pieciem darbiem pēc izstādes iegādājās Nacionālais mākslas muzejs.
– Kā jums šķiet, vai rakstot palika kaut kas būtisks, kam jūs nepiekļuvāt? Tāds Lancmaņa noslēpums?
– Nav viņam nekādu noslēpumu! Esmu pārliecināta. Viņš ir tik absolūti godīgs cilvēks!
