Gundars un Jurate Silakaktiņi: Izdarījām visu, kā, saprātīgi domājot, nevajag darīt
Nākuši no stiprām un draudzīgām ģimenēm, Jurate un Gundars Silakaktiņi paši mācējuši izveidot labu ģimeni, kurā mīlestībā izaugušas viņu meitas Justīne un Madlēna.
Foto: Lauma Kalniņa
Jurate ir teātra kostīmu māksliniece, Gundars – aktieris un režisors. Viņu laulībai ir 23 gadu vēsture, bet, pirms iepazinās, viņu stāstam ir priekšvēsture, ar kādu varētu sākties filma.
Gundars: Esmu liepājnieks. Mana un Jurates stāsta priekšvēsture risinājās deviņdesmito gadu vidū. Silakaktiņu lielā ģimene (vecākiem esam pieci bērni) tolaik pārcēlās uz plašu dzīvokli Peldu ielā, vācu arhitekta Paula Berči 20. gadsimta sākumā celtā namā. Mēs ar tēvu un brāli taisījām remontu un ievērojām, ka pretējā mājā tieši pretī mūsu ceturtā stāva logiem sēž simpātiska meitene un visu laiku kaut ko cītīgi strādā, un tā katru dienu no rīta līdz vēlam vakaram. Nesapratām – nu, ko var visu dienu darīt, nepieceļoties no galda?! It kā zīmē kaut ko vai šuj. Mums bija binoklis, ik pa laikam ar brāli viņu pavērojām un redzējām, ka viņa tikai strādā un strādā. Tēvs, kas arī šajā pasākumā iesaistījās, teica: «Nu paskatieties, dēli, kāda meitene! Nekur neiet, tikai mācās un strādā, mācās un strādā!»
Man bija skaidrs mērķis, ko gribu sasniegt, un to vien darīju, kā sēdēju savā istabiņā pie galda, kas bija tieši pie loga, un mācījos, zīmēju, strādāju praktiskos darbus.
