Gruzīnu zvaigzne Nino Katamadze: Vienā dienā viss tev tiek slēgts, ar tevi uzsāk karu…

Vasaras vidū Nino Katamadze ar savu grupu bija Latvijā. Ir sestdienas pēcpusdiena, Nino ir nosacīti brīva diena pirms koncerta, bet pat tā saplānota pa minūtēm. Viņa stāsta, ka šeit, Latvijā, savam dēliņam, kad tas vēl bijis mazs, nopirkusi sedziņas, kas bijušas siltas un kalpojušas ilgu laiku, un cimdiņus. Jau vēlāk, atšifrējot interviju, saklausu, ka mūsu sarunas fonā skan itāļa Nino Rotas kinomūzika. Tā ir skaista sakritība, jo tieši filmu mūzika bija starp tām, ar ko aizsākās mazās Nino interese par mūziku. 

– Četru gadu vecumā jūs esot sākusi dziedāt un vecākiem paziņojusi, ka vēlaties kļūt par mākslinieci. 
– Tā ir! Tēvocis mācīja mani dziedāt daudzbalsīgi – te man bija pirmā balss, te otrā. Amplitūda milzīga – no tautas mūzikas līdz klasiskajai un Gruzijas kinomūzikai. Nedomāju gan, ka kāds ļoti agrā vecumā var apzināti izdarīt izvēli par to, kāds būs viņa turpmākais ceļš, vienkārši notiek tā – ir brīdis, tev ir prasmes, iemaņas un šīs zināšanas izmanto, lai veidotu rītdienu. Man patika dziedāt, un, lai kur arī gāju, man vienmēr arī lika dziedāt. Ja būtu pratusi spēlēt šahu, ar mani droši vien spēlētu šahu.  

Vienā dienā tas viss – koncertzāles, uzstāšanās – tev tiek slēgts, ar tevi būtībā uzsāk karu.

Septiņus gadus trīs reizes nedēļā kājām gāju sešus kilometrus uz mūzikas skolu. Dabīgi, ja tev kaut kas padodas, tad arī nav ne slinkuma, ne grūti iet – vai ziema vai vasara. Nokļūt mūzikas skolā bija grūti, nebija autobusu. Tēvocis palīdzēja atrast fantastisku vokālo pedagogu un nesen atgādināja to, ko biju jau paguvusi aizmirst: pirmajā gadā mūzikas skolas eksāmenu gan nenokārtoju, bet tad mācījos pie pedagoga Murmana Maharadzes, un pēc tam uzriez tiku uzņemta otrajā kursā.