Gleznotāja Vija Zariņa: Vajag mācēt skaisti novecot – neizskatīties pēc pārauguša bērna
«Šajā nemierīgajā un neskaidrajā laikā man vēl vairāk gribas uzgleznot pasauli, kas ir harmoniska un skaista. Jo pasaule ir skaista! Tas, kas to sabojā, ir cilvēks,» uzsver māksliniece Vija Zariņa, kuras izstāde Uzgleznotā daba. Ziema turpmākos mēnešus būs apskatāma kultūrtelpā Ola Foundation.
Foto: Lauris Vīksne. Stils: Agija Vismane. Foto vide: kultūrtelpa Ola Foundation
Ar Viju tiekamies Vecāķos – vietā, kur Zariņu dzimta dzīvo jau piektajā paaudzē. Esmu te jau bijusi – pirms nepilniem desmit gadiem, pusgadu pēc lielā zaudējuma, kad no dzīves aizgāja Zariņu meita māksliniece Marta Zariņa-Ģelze. Pirmajā mirklī viss šķietami ir tāpat kā agrāk, tomēr tik daudz kas ir citādi – koki pastiepušies debesīs, arī interjers pamainījies, pie sienām jau citas Vijas un viņas vīra mākslinieka Kaspara Zariņa gleznas. Tepat līdzās, otrā mājā, savu dzīvi jau četrarpus gadu iekārtojusi arī meita māksliniece Paula Zariņa-Zēmane ar vīru, uzņēmuma «Kalve Coffee» līdzdibinātāju Gati Zēmani, un viņu abu meitām – Žannu un Frīdu. Dārzā ir parādījušies jauni augi, rotaļu mājiņa bērniem, augstās kastes ar zemenēm un lociņiem, rozmarīnu, koriandru un citiem garšaugiem. Pēc sarunas Vija, tāpat kā senāk, mani aicinās uzkāpt otrajā stāvā viņas darbnīcā, ļaus aplūkot jaunāko darbu – lielformāta gleznu tās tapšanas stadijā… Vijas gaišums mājā ir jūtams ik uz soļa, tāpat kā viņas savaldītās skumjas. Tomēr tās dzīvo tepat līdzās dziļi, dziļi… «Lai dzīvot būtu vieglāk, ir jāmāk saskatīt vairāk labā nekā sliktā,» savulaik teica Vija, un arī tagad viņa stāsta, ka cenšas radīt un ieraudzīt prieku un skaistumu visapkārt. Sarunas laikā Vijas skatiens ik pa brīdim pievēršas gleznai pie sienas. Tā esot Kaspara gleznota – «Prieka gēns».
– Braucot uz Vecāķiem, domāju, vai kādreiz esat gribējusi dzīvot kaut kur citur.
– Ir tā bijis! Tagad cilvēki te dzīvo cauru gadu, bet kādreiz apkārt bija tikai vasaras mājas, telefons brīžiem strādāja, brīžiem ne, arī elektrība bieži pazuda… Apkārt siroja zagļi, bija diezgan bailīgi, it īpaši ziemā. Visi mūsu draugi ar bērniem dzīvoja dzīvokļos, un man, Rīgas centrā augušai, protams, gribējās dzīvot tur. Tagad dzīve gājusi uz augšu, visiem ir mašīnas, ērta satiksme, bet tolaik dzīvot te nelikās nekāds luksuss. Brīžiem šķita, ka nevar vairs izturēt, jābrauc uz centru, bet tad sākām celt šo māju…
Mākslinieks glezno ne tikai ar otu, bet arī ar sirdi, nervu galiem, saviem pārdzīvojumiem.
Un, kad ieliec tik daudz darba, laika un domas, pamazām pierodi pie vietas. Tagad ļoti to novērtēju! Manas meitas negāja bērnudārzā – varēju būt mājās, gleznot un audzināt bērnus, pati sagatavoju viņas skolai, iemācīju lasīt un rakstīt. Kad meitām nāca skolas laiks, bija jāiegūst autovadītāja tiesības. Tā es no centra meitenes esmu pārtapusi par piejūras iemītnieci.
