Gandrīz septiņdesmitgadnieks Guntis Veits: Man visi prasa – kā tu vari izskatīties tik jauns?

– Lai gan tas bija sen, man tomēr spilgtā atmiņā Mikrofona aptauja, kad jūs vēl ar ūsām un viss baltā dziedājāt Meiteni ar kallu ziediem. Kā tas vispār sanāca, ka pats Raimonds Pauls tolaik jums rakstīja dziesmas?  
– Raimonda Paula dziesmas ir arī Tad, kad mēs iemīlēsim, Smaidas, Kad nekas nav palicis tevī…  Tie bija astoņdesmitie gadi, un Maestro mums rakstīja arī lielas un nopietnas lietas – tādi bija lielie dziesmu cikli Melnais kliedziens ar Gunāra Kroļļa vārdiem, pēc tam Spēļu nakts Duntes krogā… Koncertos pirmā daļa vienmēr bija šī nopietnā, un cilvēki teica: ai, tā pirmā – nu tā, lūk, otrā – tur būs riktīgi, tur būs labi! Nevienam diemžēl negribējās klausīties tādas sarežģītas un nopietnas formas… Tolaik Liepājā mēs kā grupa bijām piesaistīti kokapstrādes kombinātam Baltija, kur ražoja sērkociņus, saliekamos krēslus un tamlīdzīgas lietas. 

– Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, un bija arī gadi, kad jūs pilnībā pagriezāt muguru mūzikai.
– Tie bija deviņdesmitie gadi, kad mūziku nevienam tā ļoti nevajadzēja. Pietika ar diskotēkām. Daudzas grupas tad koncertēšanu bija pārtraukušas, un, taisnību sakot, arī es ģitāru biju nolicis pavisam malā. Tad pienāca 1997. gads, kad Credo sasparojās un gribēja sarīkot koncerttūri pa Latviju. Nospēlējām, un – nekas īpašs. Likās, ka jāmet miers, publika nenāk.