«Es nokritu no piektā stāva.» Režisore Sandija Santa par bailēm, kas nes augšup
«Nesen ielūkojos fotogrāfijā, kur man ir pusotra gadiņa un mēnesi esmu pavadījusi slimnīcā. Tur nonācu ar lauztu kājiņu pēc kritiena no piektā stāva… Bildē mana seja ir kā vecai tantītei, tāda sagumusi. Un tas nebija mans vienīgais bīstamais kritiens… Kad pieaugu, daudz par to domāju. Kā man izdevās izdzīvot? Tagad par bērnībā notikušo varu teikt – tas atstāja lielu, skaistu pēdu manā dzīvē,» saka dramaturģe, režisore un performances māksliniece Sandija Santa.
Foto: no personiskā arhīva (Inga Ozola)
Sandiju un viņas vīru Mārtiņu iepazinu pagājušajā vasarā viņu vīna darītavā Aizputē. Tur vīna pagraba atmosfērīgajā vidē viņi abi stāsta dzīves notikumu un vīna baudīšanas stāstus. Radošs pāris, kas ļoti piestāv šai vietai, mazliet tādi – kā no cita gadsimta.
Es nevainoju vecākus. Vairs ne. Gadiem ilgi esmu par to domājusi.
Satiekot Mārtiņu, Sandijas dzīvē beidzās tumšs posms, kas viņai saistījās ar bailēm atkal krist – fiziski, alkohola atkarībā, ar bailēm piepildīt savus radošos sapņus, bailēm atkārtot dzimtas scenāriju… Tagad Sandija ir atradusi savu veidu, kā panākt, lai bailes nevis gremdē, bet nes augšup. Mūsu sarunā bieži ienāk šādi dzīves kontrasti. Arī Sandija pati ir ģērbusies balti melnā. Un blakus viņai visu laiku ir, kā pati saka, «galvenais manas dzīves šedevrs» – dažus mēnešus vecais dēliņš Jēkabs.
Izdzīvoju arī otrreiz
Pirmais kritiens, kā stāstījis Sandijas tētis, noticis karstā jūlija dienā – tādēļ balkons bija atstāts vaļā… «Abiem vecākiem bija 18 gadu, un tētis tolaik dienēja padomju armijā Igaunijā. Mēs ar mammu bijām atbraukušas ciemos un apmetušās viesnīcā,» stāsta Sandija. «Kādā brīdī, kad vecāki bija iemiguši, es droši vien nolēmu, ka jāiet apskatīt pasauli. Izrāpoju uz atvērtā balkona, izkritu cauri režģiem un no piektā stāva iekritu otrā stāva balkonā. Tur mani atrada sieviete, kas tur dzīvoja.»
