«Es izgāju kails ar svecīti rokā…» Kārļa Arnolda Avota atklātākā un bezkaunīgākā intervija
Dailes teātra aktierim Kārlim Arnoldam Avotam ir 27 gadi un brīnišķīgs zelta mirklis. Jau kādu laiku ar acs kaktiņu sekoju viņa gaitām – no, manuprāt, ne visai veiksmīgās kinodebijas līdz iespaidīgajiem, starptautiskajiem panākumiem par filmu Janvāris un nu arī seriālu Padomju džinsi. Kāds pavīpsnāja – trūkstot harismas, man šķiet, Kārlim piemīt kas labāks. Šarmantās devās sabalansēta atbruņojoša seno laiku stila pieklājība, asas ambīcijas, talants un sportiska disciplīna, lai sasniegtu sapņus un izrādītos, ka šis nav nekāds zelta mirklis, bet zelta ceļa sākums.
Foto: Gatis Gierts. Stils: Laila Trilopa
– Vakarā izrāde, bet tu – tik mierīgs.
– Man ir jocīgi: sportā, arī maziņš būdams, gāju līdz galējībām un pirms sacensībām man nenormāli dauzījās sirds. Neesmu reliģiozs, bet drošības dēļ dažu reizi pat metu krustus. Savukārt teātrī pirms izrādēm man ir absolūts miers.
– Aktieris bez lampu drudža. Tādu es vēl nebiju satikusi.
– Vistraumatiskākais man ir ģenerālmēģinājums, kad kolēģi nāk skatīties. Pirmizrādē jau elpoju un esmu priecīgs. Šaubas ir vienmēr, bet, ja zinu, ka darbs ir izdarīts, esmu mierīgs.
– Tas varētu nozīmēt, ka tev viss ir kārtībā ar pašapziņu?
– Man šķiet, ka tam vairāk ir saistība ar darbu. Draugs un profesionālis, kuru apbrīnoju un cienu, operators Valdis Celmiņš intervijā nesen teica: vienīgā māņticība, uz kuru vērts paļauties, ir sagatavošanās. Piekrītu un labāk nenoformulētu. Ja tas ir paveikts, loma kļūst par ceļu, kuru izrādē katru reizi atliek godīgi noiet. Būtībā nekas greizi nevar notikt, izņemot brīžus, kas izsit. Piemēram, Smiļģī bija mirklis, kur mēs, vairāki Smiļģi, stāvam rindā, tūlīt teiksim episku runu un man pazūd teksts. Melna bilde.
