Elza Gauja par kino, bērnību Francijā un laulību ar režisoru: Mēs iepazināmies slimnīcā

Elza pagatavo man kafiju brīnišķīgā krūzītē, ko mammai Ziemassvētkos uzdāvinājusi meitiņa Nora, un, kājas zem sevis pavilkusi, iekārtojas dīvānā. Mūsu sarunai pa vidu ir mezgls, kad Elza iet laukā uzpīpēt, bet atgriezusies atzīstas, ka viņai vispār nepatīk intervijas. Taču pēc tam kaut kas neredzams mainās, un man šķiet, ka mēs abas kļūstam īstākas un atbrīvotākas.  

– Tu diezgan ilgi biji pievērsusies tikai režisores darbam, taču nu atkal esi kā aktrise redzama režisora Armanda Zača filmā Mūžīgi jauni. Ko tev nozīmē būt mūžīgi jaunai?
– Mēs visi novecojam un novecosim, un tur īsti neko nevar darīt. Taču mūžīgā jaunība varētu būt kaut kas ļoti jauks, saistīts ar zinātkāri un spēju brīnīties par lietām. Es gribētu spēju brīnīties saglabāt līdz mūža galam. 

– Ja par filmu – kādu tu redzi savu varoni?
– Tā ir jauna sieviete, kas dzīvo attiecībās, kurās nejūtas laimīga, tāpēc pārāk daudz pievērš uzmanību citu cilvēku psiholoģiskajiem stāvokļiem, tā cenšoties noslāpēt savas problēmas.

Es to gadu starpību nejūtu. Un Andris kaut kādā ziņā arī ir mūžīgi jauns, brīžiem pat jauneklīgāks par mani!  

Viņa nav atradusi savu vietu, kur justos labi un iedvesmoti, un nezina, ko iesākt ar savu dzīvi. Visdrīzāk tā ir daudziem cilvēkiem šajā vecumā. 

– Tevi joprojām dēvē par jauno režisori, bet tavā kontā jau ir vairākas filmas. Kā tev šķiet, kas ir tavs režisores rokraksts?
– Ja par pilnmetrāžas filmām – man ir tapušas divas spēlfilmas un viena dokumentālā filma. Man šķiet, ka esmu diezgan atvērta, man patīk dot radošo brīvību visiem iesaistītajiem. Man ļoti svarīga ir aktierspēle – ja es aktiera darbam neticu, tad neticu. Es jūtu, ja kaut kas neizskatās patiesi, un jūtu, ja aktierim grūti pateikt kādu frāzi, – tad es to mainu.