Elīna Maligina: Pateicos Dievam, ka esmu dzīva, skaidrā prātā

Tā bija karsta augusta diena. Uz galda – Elīnas mīļāko konfekšu krāvums, pie sienas – Svētās Helēnas ikona. Izjūtu mozaīka – raiba. Pēc sarunas viņa noteiks: «Tikai raksti ātri!»

Pati dodu iemeslu baumām un kaifoju no varas pār publikas interesi. Un pārliecinos, ka cilvēki ir diezgan zemiski. 

– Kā tev klājas? Šķiet, uzplaukums un sprints – ļoti esi sevi noslogojusi.
– Kā vienmēr. Bet vakar laukos bija mierīgi un labi – iekurināju ugunskuru, draugi bija atlidojuši, gulējām zālē, zvaigznes skatījāmies… Nokliedzu balsi – skaļi dziedāju, runāju, Kārlis Auzāns spēlēja. Pamalē zibeņoja, sekoja pamatīgs gāziens. Šorīt agri vajadzēja atgriezties Rīgā, bet negribējās braukt.

– Kas ir vieta, kur šobrīd sēžam? Tavas Rīgas mājas?
– Vienas no manām mājām, vienīgā pilsētas lokācija. Skolas iela ir mana mīļākā iela Rīgā, esmu te dzīvojusi vēl divās citās adresēs un atkal atgriezos. 

– Jāatzīst, nācu pie tevis ar bažām, bruņota ar kolēģu stāstiem, kā pirms gadiem intervijas laikā spēji izvest no pacietības ar tik lecīgu uzvedību, ka komunikācija nebija iespējama.
– Lecīga? Kad? Toreiz varbūt biju piedzērusies.