«Dzīvot Parīzē ir privilēģija.» Latviešu gleznotājas Barbaras Gailes franču vieglums
Jau vairāk nekā divdesmit gadus viņa dzīvo Parīzē, tomēr, jautāta par piederības sajūtu Latvijai, atbild, ka tā ir dziļa, īpaša un grūti izskaidrojama. Gleznotāja Barbara Gaile. Mūsu saruna notiek dažas dienas pēc viņas jaunākās izstādes Aqua. Ūdens atklāšanas.
Foto: Ieva Andersone
Tikšanos esam norunājušas Dubultu stacijā, kur izstādītas Barbaras gleznas, bet vispirms pamanu Barbaru uz stacijas perona Rīgā. Neesam vēl pazīstamas klātienē, tādēļ, kamēr gaidām vienu un to pašu vilcienu, vēroju Barbaru no attāluma. Trausla, smalka, baltās biksēs un melnā žaketē. Nemanāms grims. Mākslas kuratore Inga Šteimane vēlāk teiks: «Barbaras tēls vienmēr licies izteiksmīgs un izkopts.» Uz ko Barbara atbildēs: «Domāju, jebkura sieviete sevi veido. Mammas māsa visu manu bērnību gribēja, lai gleznoju, un teica: uzglezno mūs, jo tik skaistas kā tagad mēs nekad vairs nebūsim. Abām ar manu mammu viņām likās, ka ir skaistākās Valmieras meitenes. Brīnišķīga apziņa! Un man vienmēr likās – cik labi, ka viņa tā domā, bet mani pašu tas neinteresēja. Un Francijā visi ģērbjas ļoti funkcionāli.»
– Tiešām jau septiņu gadu vecumā jūs esot zinājusi, ka vēlaties kļūt par gleznotāju?
– Jā. Saprotu, ka tas var šķist mulsinoši. Mūsu mājās vienmēr bija maisi ar audumiem, skices, krāsas, mammas (tērpu māksliniece Vanda Kancāne – aut.) draudzenes un arī viņu vīri bija mākslinieki, vide bija ļoti radoša. Torņkalnā, blakus mājai, kurā uzaugu, bija gleznotāja Ludolfa Liberta māja, un arī mūsmājās bija daži Liberta darbi.
Es arī apzināti mēģinu strādāt tā, lai izskatās, ka nekas jau nav, ļoti viegli, tikai uzpūsti perlamutra putekļi.
Nesen atmiņā atausa epizode: man ir aptuveni seši gadi, bijām ciemos pie mammas kolēģes, Džemmas Skulmes vedeklas, un mani ieveda Džemmas Skulmes darbnīcā. Visa grīda bija ar krāsu, gaisā stipra eļļas krāsas smarža, un atmiņā palikušas sarunas par to, ka Džemma Skulme strādā uz grīdas… Kaut kas mani tajā ļoti saistīja.
