
Diriģents Jānis Ozols par kori, dzīvi un mīlestību: Es izkonkurēju Martas draugu
Labajam ir jāuzvar. Kordiriģents Jānis Ozols šo pārliecību uztur, ne tikai vērtējot Koru karu dalībniekus, bet visās dzīves norisēs.
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Agija Vismane
Dziedāt korī ir forši
Jānis Ozols ļoti bieži pats ir stingru žūriju vērtēts gan kā kordiriģents, gan kā dziedātājs un ļoti labi zina sajūtas, kādas tādos brīžos pārņem. To satraukumu, ar kādu gaida žūrijas vērtējumu. Viņš to izjūt, arī pats sēdēdams žūrijā. Skatītājiem, kas šobrīd seko līdzi TV3 šovam Koru kari, varbūt dažbrīd šķiet, ka Jānis Ozols savās prasībās ir pārlieku stingrs.
«Jā, esmu dzirdējis reakciju – ko tas Ozols piekasās!…» Jānis smejas. «Man kā žūrijas loceklim, vērtējot korus, neviens nedrīkst būt favorīts, bet katram no skatītājiem ir kāds savs favorītkoris. Skaidrs, ka cilvēki fano un balso par savas pilsētas vai novada kori. Ja es, visus vērtējot vienādi, par kādu izsaku kritiskāku piezīmi, tad izsaucu iebildes pret sevi, bet esmu godīgs
Man ir sievasmāte, kas var nodiriģēt Gaismas pili!
. Saku to, ko dzird manas ausis un redz manas acis. Koru kari ir televīzijas šovs, tam ir citas prasības, kas stipri atšķiras no tā, ko mēs darām manis vadītajā korī Maska vai jebkurā citā korī. Protams, ka kori savā izpildījumā arī parastā darbībā kļūst arvien modernāki. Mēs attīstāmies, saprotam, ka mums jākļūst atraktīvākiem, un ejam uz to. Maska pagājušajā gadā Dzegužkalna estrādē pusotras stundas programmā dziedājām a cappella, un cilvēkiem ļoti patika. Mūs klausījās divarpus tūkstoši.
Daudz esmu bijis žūrijās, mani aicina žūrijās ārzemēs, un zinu, ka dziedāšanas kvalitāte ne vienmēr ir izšķirošā. Ir daudzi komponenti, kas rada izpildījuma pievilcību, ko pats, būdams tajā iekšā, neredzi.