Diriģents Andris Veismanis: Esmu pret to, ka tradicionālās vērtības tiek mīdītas kājām
«Ja kāds bērnībā piespiests spēlēt mūzikas instrumentu un tāpēc viņam mūzika riebjas – es tur neko nevaru palīdzēt,» saka diriģents Andris Veismanis. Viņa dzīve bez mūzikas nav iedomājama.
Foto: Matīss Markovskis
Jūs noteikti esat viņu redzējuši diriģējam, jo iespēju ir tik daudz. Dziesmusvētkos Mežaparka Lielajā estrādē. Mūsu Baltajā namā – gan baletus, gan operu izrādes. Kamerkora Ave Sol un Vidzemes kamerorķestra koncertos. Estrādē Pūt, vējiņi! ar Liepājas Simfonisko orķestri. Tas, protams, nav viss, jo – tad nemaz neatliktu vietas mūsu sarunai, ja uzskaitītu to, ko Andris Veismanis izdarījis, dara un vēl grasās darīt.
– Sakiet, vai kas atgadījās, ka jūsu kādreiz tumšie mati kļuva eleganti sudraboti?
– Nekas tik traģisks, ka būtu nosirmojis vienā dienā, nav noticis. Es agri, jau pēc 20 gadiem, pamazām sāku sirmot, tas man laikam ģenētiski no mammas. Jo tēvs, viņš nodzīvoja 86 gadus, ilgi bija ar tumšiem matiem, tikai 80 gados sāka sirmot.
Tagad, lai cik delikāti aizrādi, liela daļa mūziķu kritiku uztver par daudz personīgi.
Viņš gan stāstīja, ka mans vecvectēvs jau 50 gados bijis pilnīgi sirms. Bet varbūt manu matu krāsas maiņu ietekmēja arī uztraukums – lai nestāsta, ka mūziķa dzīve ir bez uztraukumiem, pārdzīvojumiem, dažādām šokējošām situācijām. Es nekrāsoju matus, kaut daudzi vīrieši to dara. Tagad jau nav atšķirības – visas tās pašas procedūras veic gan vīrieši, gan sievietes, daļa vīriešu pat centīgāk to dara.
