Diāna Zande: Man ir 61 gads, un es zinu, ka ne jau svārki nosaka sievišķību

Uz interviju agrā rīta stundā Diāna Zande ierodas precīzi laikā. Pa ceļam vēl paguvusi nopirkt cienastam burvīgus cepumiņus. Par filmu, kas sešpadsmit gadu vecumā viņai atnesa slavu, mēs nerunājam, jo šī ir pavisam cita Diāna – veiksmīga un Latvijā atzīta klīniskā psiholoģe. Mūsu sarunā viņa sauc lietas īstajos vārdos, piebilstot: negribu nevienu aizvainot. Bet malks svaiga, atskurbinoša gaisa ir veselīgi.

Ilze Anna Vītola

2. aprīlis

Foto: Matīss Markovskis. Stils: Agija Vismane. Foto vide: Dizaina ambulance svētkiem Tērbatas ielā 39

– Kad aicināju uz interviju, teicāt: man ir laiks tikai pēc divām nedēļām. Varbūt cits būtu mēģinājis izbrīvēt laiku agrāk, bet jūs ļoti skaisti pratāt nosargāt savas robežas. Kā iemācīties pateikt nē?
– Pirmkārt, pateikt nē nozīmē iegūt zināmu nepopularitāti. Otrkārt, nē nesakām tāpēc, ka mammai taču nedrīkstēja teikt nē, tad viņa kļuva bēdīga. Un redzējām, kā arī mammīte nesaka nē. To, ka jāsaka nē, ar prātu saprotam, bet nav nekādas saprašanas, kā to tehniski darīt. Ir grūti to sākt darīt, un patiesībā grūti ir arī otram – tam, kuram saku nē.

Man riebjas tā koķetēšana: «Meitenes!» Neesmu meitene, esmu sieviete, un man patīk būt sievietei.

Man to ļoti iemācīja tas, ka agrā vecumā sadzima bērni, sapratu – ja vienmēr teikšu jā, es nojūgšos. Un bērniem vajag mammu, kas nav nojūgusies. Bērniem diezgan bieži jāsaka: es tevi mīlu, bet – nē; man ir jāizguļas! Un, ja durvis ir ciet, tātad nē. Bet tagad – jā! Jo tas nenozīmē – vienmēr nē. Visam ir laiks un robežas.