Dārgumu mednieks Juris Vilsons: Cilvēki bieži vien atkritumos izmet unikālas lietas
Prāta spēļu dalībniekam Jurim Vilsonam ir neparasti vaļasprieki – viņš krāj sērkociņu kastītes un ar detektoru meklē apslēpto mantu. Kolekcionārs sapņo dzimtajā Kuldīgā izveidot privātu muzeju, kur izstādīt pilsētas kultūrvēsturiskos artefaktus.
Foto: Ieva Andersone
Pludmales arheologs
Ar kolekcionāru Juri Vilsonu tiekamies Vecāķu pludmalē, kur viņš man demonstrē dārgumu meklētāju detektoru un tā darbības principu. Juris no somas izvelk ierīci, to uzstāda, uzliek austiņas un dodas gar jūru. Kad ausīs izdzird signālu, ar nelielu lāpstiņu rok zeltainajās smiltīs. Piekrastē loms prognozējams – atpūtnieku pazaudētas monētas, pudeļu korķi, taču gadās arī kāds vērtīgāks guvums. «Neroku pie visiem signāliem,» stāsta dārgumu meklētājs. «Pēc skalas uz detektora var pateikt, vai kas vērtīgs guļ zemē. Ja rādījums ir līdz 40 – uziets melnais metāls, pēc 40 – krāsainais metāls. Signāls var lēkāt starp šīm atzīmēm, jo dzelzs monēta ir ar vara piejaukumu. Pīkstot krāsainajam signālam, zemē var gulēt monētas, korķi, no makšķerauklas notrūcis svina gabals. Lai gan pudeļu korķi nav derīgi, es tos savācu, jo meklētājiem ir nerakstīts likums – ja izroc atkritumus, savāc! Salasu arī tos korķus, kas mētājas pa pludmali. Pēc atpūtas sezonas aparāts pārsvarā klusē, taču arī vēsajos gadalaikos reizēm izdodas izrakt monētas, juvelierizstrādājumus, ko atpūtnieki pazaudējuši vasarā vai pastaigājoties pa piekrasti.
Tajā gadā pa vasaru biju savācis 200 eiro. Zinu, ka Jūrmalas pludmalē meklētājiem ķēriens lielāks.
Es ar detektoru staigāju gandrīz 15 gadus. Vasarā ap sešiem no rīta braucu uz Vecāķiem, pusotru stundu eju gar jūru ar detektoru un pēc tam dodos uz darbu. Neapnīk, tikai jāsaprot signāli, jāzina vietas, kur meklēt.
