«Daba Laba» saimnieka veiksmes stāsts: Kā aizmukt no Rīgas un uzburt restorānu mežā
«Esmu pilnīgi vienkāršs džeks no Kurzemes, kurš darbojas pēc labākās sirdsapziņas,» teic uzņēmuma Daba Laba saimnieks Reinis Pižiks. Viņa ikdiena ir meži, purvi, upes, lauki un 50 telefonzvani dienā. Pirms 15 gadiem Banku augstskolā izglītotais Reinis kopā ar sievu Loretu, tobrīd abi rīdzinieki, sāka vasarās rosīties Ances purvos. Pagājušā gadā viņi saņēmuši gan Kurzemes tūrisma gada balvu, gan Ventspils novada uzņēmēju gada balvu, un lielu daļu gada ar visiem trim bērniem dzīvo Ancē, Latvijas vismazāk apdzīvotajā vietā.
Foto: Jānis Kivlenieks
Reinis savā Daba Laba jakā izšaujas kaut kur no krūmiem, un pirms intervijas man jānoklausās, kā viņš instruē laivotāju grupu. Ar jokiem, bet strikti. «Te i’ Kurzem’, te nebūs nekād’ pretī runāšan’!» viņš pēc tam nosmej. Bet viss ir nopietni, jo upē, īpaši nogrimušiem stumbriem pilnajā Irbē, var notikt visādi, bet mobilajiem telefoniem te zonas var nebūt kilometriem.
Atraktīvo Reini pirmoreiz ievēroju pagājušajā vasarā, kad tālu Kurzemē Ances purvos meklējām zinātāju vidū jau mazliet leģendāro restorānu mežā. Garš brauciens pa izdangātiem ceļiem, džungļi un nomaļas pļavas, un tad – galdiņi tieši mežā, vāzēs ziedi, gaismiņas, aptamborēti svečturi, meža ogu tēja ar brūklenēm un mellenēm, ēdienkartē brieža gaļa, un lielajā krāsnī sprakšķ dzīvā uguns. Bet Daba Laba ne tuvu nav tikai vasaras restorāns. Reiņa un Loretas pārziņā ir loka šaušanas trase, laivu noma, pārgājienu un fotomedību rīkošana, safari braucieni pa bezceļiem un piedevām vēl slēgtajā Ances pamatskolā tapusī Ances dabas māja. Šogad viņi kopā ar domubiedriem mazo Anci pieteikuši Viedā ciema godam.
Reinis visu laiku joko, bet Loreta ir daudz nopietnāka un vēlāk atzīstas, ka šis viņiem nemaz nav viegls laiks, jo tūrisms ir neprognozējams un atkarīgs no miljons sīkumiem, tostarp no laika prognozēm. Un patiesībā esot sajūta, ka tuvojas krīze, kad kaut kas būs jāmaina. Kad bija pienākusi iepriekšējā krīze, abi uz kādu laiku devās padzīvot uz Aļasku. Un sasmēlās tur daudz iedvesmas.
Prombraucot mums uzdāvina tikko ceptas saldskābmaizes klaipiņu – tā esot labākā maize pasaulē, un to cep Reiņa mamma Agita.
– Pirms gada braucu skatīties, kāds tad izskatās noslēpumainais Restorāns mežā, bet atklāju, ka jums te ir vesela karaļvalsts. Un Irbes upē Vāvere Vaira, Jenots Jānītis, Mincītis Nils un citas priecīgās laivas ir jūsējās. Taču, kad to visu sākāt, jūs ar Loretu bijāt divi rīdzinieki.
– Tas sākās pirms 15 gadiem. Vienā reizē, atbraucis pie vecākiem, pļāvu zāli un redzu, ka brauc laivotāji. Sāku domāt – man ir daudz draugu, forša vieta, jāmēģina te darīt kaut ko.
