Cirka vadītāja Māra Pāvula par dzīvi Parīzē, gaļas neēšanu un saviem cirka kaķīšiem
Laikmetīgā cirka entuziaste, pētniece un Latvijas cirka stratēģiskās attīstības līdere. Māra Pāvula mani sagaida pie sarkanajiem cirka vārtiem, tērpusies garā mētelī un minisvārkos. Smalka, vitāla, dabiski sirsnīga. Bērnībā bijusi vingrotāja. Tagad viņas dzīve ir cirks. Bijušās klaunu grimētavas vietā ierīkotajā garderobē ķēdēs iekarinām mēteļus un pirms sarunas izstaigājam atjaunotās telpas. Senais te kopā ar jauno. Daudzviet siltās grīdas. «Energoefektīvs projekts! Kā mēs agrāk salām…» Māra rāda, ka viesi, tikko ienākuši pa vārtiem, šobrīd redzēs vēsturisko cirka plakātu izstādi. Arēnā rit darbs – apgūst jauno tehniku. «Skaņa ir īpaša, domāta arēnas apaļajai formai. Tribīnes vēl turam noslēpumā, tās ieraudzīs tikai atklāšanā – septiņsimt vietu. Divu toņu dēļi pie otrā stāva sienas – tās ir sazāģētas vecās tribīnes.»
Foto: Gatis Gierts. Stils: Laila Trilopa
– Kad iznāks šis žurnāls, būs tapusi arī grāmata Rīgas cirks. Ieskaņa. 1888–1957, kuru tu palīdzēji veidot.
– Izrādām cieņu tam, kas te reiz bijis. Svarīgi neaizmirst. Pieminam cilvēkus, kas Rīgas cirkā strādāja arī ar dzīvniekiem. Bet svarīgi stāstīt, kā tas notika un par dažādām ētiskām pārliecībām. Noteikti negribam turpināt cirka tradīciju šādā formā, bet gribam to godināt.
– Jūtu, ka šobrīd visas tavas domas ir pie jaunās arēnas.
– Drīz būs starptautiskā atklāšana. 21. martā atbrauks septiņdesmit ārzemju kolēģi. Viņi jau gadiem tur par mums īkšķus un sapņo, ka nu Eiropā būs vēl viena skaista vieta, kur attīstīties cirka nozarei. Starptautiskā cirka kopiena ir ļoti atbalstoša – gan ar padomu, gan attieksmi. Nav konkurences, ir sadarbība ar mērķi, ka nozarei jāaug. Atklāšanas pirmais notikums būs franču velobalets La Bande à Tyrex, grandioza izrāde: desmit veloakrobāti, kas spēlē dzīvo mūziku. Būs arī Baltijas mākslinieku skate un cirka arhitektūrai veltīta konference. Atbrauks arhitekti no Francijas un Beļģijas, stāstīs par tikko tur uzceltajiem cirkiem. Viesi Rīgas cirkā čumēs un mudžēs veselu nedēļu.
– Tu spēj sarunāties itāliski, krieviski, franciski, angliski… Tas iezīmējis arī tavu dzīvesceļu līdz cirkam.
– Krievu valodu protu vāji. Pāris mēnešu nodzīvoju Itālijā, nekas cits neatlika kā mācīties arī valodu. Franču valodu vienmēr esmu gribējusi apgūt, varbūt tāpēc, ka tētis daudz klausījās franču mūziku. Kad pēc vidusskolas ieraudzīju, ka Kultūras akadēmijā uzņem Latvijas un Francijas starptautisko attiecību kursu, nospriedu, ka tā man būtu ļoti laba bāzes izglītība. Stājos arī žurnālistos, dabas zinātnēs, vēsturniekos – beigās visur arī iekļuvu. Taču, kad uzzināju, ka esmu tikusi Kultūras akadēmijas budžetā, uz citām tēmām vairs neskatījos. Iemācījos franču valodu, vēlāk pārcēlos dzīvot uz Franciju, maģistrantūru pabeidzu tur.
– Laikmetīgā cirka tēma Latvijā tolaik bija itin sveša. Kā tu tai uzdūries?
– Tas ir manā raksturā: tiklīdz pieķeros kaut ko pētīt, mani tas ieinteresē arvien vairāk, ļoti iedziļinos.
