Brīvdabas muzeja vadītāja Zanda Ķergalve: Ir diezgan ēsta tā rupjmaizīte ar visu garozu…
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs šogad svin savu simtgadi. Viens no plašākajiem un vecākajiem muzejiem Eiropā. «Muzejs šobrīd ir vieta, kur vecākiem vest savus bērnus un mēģināt stāstīt par savu dzimtu, mēģināt iztēloties, kā vecvecmamma vai vecvectēvs savus dienišķos darbus darīja,» uzskata Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vadītāja Zanda Ķergalve.
Foto: no Zandas Ķergalves personiskā arhīva
– Jums ir ļoti interesants uzvārds. Kopš vadāt šo muzeju, bieži nācies saķert galvu?
– Vispār manam uzvārdam ir pilnīgi cita izcelsme – esmu par to interesējusies! Savulaik bijuši ļaudis, kas dzīvojuši apmēram tādā vidē, kāda ir Brīvdabas muzejā, un bēguši no muižkunga, ieejot mežā. Un tas vārds ķergalvis cēlies no ļoti, ļoti sapinkātiem un skruļļainiem matiem, dzīvojoties pa šiem mežiem. Kurzemes pusē šis uzvārds ir ļoti izplatīts, man gan tas ir ieprecētais uzvārds. Manis pašas uzvārds Oherina, starp citu, arī ir pārveidojies gadu gaitā, jo mana vecvectēva zirga pasē ir ierakstīts Oherjus, tas nāk no igauņu puses. Kad man piedzima dēls Albertiņš un divus brīnišķīgus gadus varēju veltīt ģimenei, nevis darbam, mēs ar brālēnu izveidojām dzimtas koku.
Katra sieviete taču gribētu vairāk laika sev, daudz vairāk laika bērniem, bet es neatceros, ka būtu varējusi izvēlēties – nu tad šodienu tikai sev.
Paveicies, ka bija saglabājies daudz vecmāmiņu, vectētiņu, vecvecmammu fotogrāfiju, un mēs to visu varējām smuki un atbilstoši atšifrēt un salikt kopā. Mēs te par uzvārdiem runājam, bet, piemēram, mums Kurzemes sētas ekspozīcijā ir Dižlīķu klēts. Tad visi vienmēr domā – tas nu gan ir nosaukums!
– Tiešām intriģējoši!
– Patiesībā ēka nāk no Ventas krasta un upes līkuma – tātad no dižlieķa jeb diža līkuma!
