Auziņa pēdējais romāns: Man šis traģiskais notikums ir jāizstāsta pirms aiziešanas
Pēc mūsu tikšanās Arnolds Auziņš sāka rakstīt trīsdesmito, pēc viņa teiktā, pēdējo, romānu. Sižeta pamatā ir traģisks stāsts par mīlestību, apmātību, kaisli. «Man tas ir jānoraksta nost pirms aiziešanas,» saka rakstnieks, kura šogad izdotā grāmata Jautras nebūšanas ir lasītāko izdevumu vidū.
Foto: Mārcis Gaujenietis
Ilgmūžības ķīla – nepareizi dzīvot
Ar Arnoldu Auziņu tiekamies viņa Rīgas dzīvoklī, dienu pirms pārcelšanās uz vasarnīcu. «Piecdesmito vasaru pavadīšu Saulkrastos,» saka rakstnieks. «Pirmo reizi vasaras mājā ienācām Jāņos. Kaimiņš bija Jānis, un bija liela svinēšana. Kopš sieva Laimdota aizgāja mūžība, vasarnīcā dzīvoju ar dēlu. Logi jāmazgā, jādarbojas pa lauku. Ir jākustas, kamēr kritīšu. Gaidu, kad gailenes parādīsies pēc Jāņiem, bet manējais ir baraviku laiks. Pats tās iemarinēju.
Ar spieķīti joprojām nestaigāju, arī atmiņa man laba.
Daudzus dzejoļus esmu izstaigājis mežā. Man līdzi vienmēr blociņš un pildspalva, un, kad ienāk prātā sižets, to piefiksēju. Kad sāku dzīvot vasarnīcā, gāju sēnēs uz mežu, kas ved garām Cepļu mājām, kur savā laikā dzīvojis rakstnieks Vilis Lācis. Tur ir labas gaileņu un dzērveņu vietas. Satiku vecos saulkrastiešus, kas bija redzējuši Lāci. Mani pārsteidza, ka viņš esot bijis lepns, ne ar vienu neesot runājis, staigājis baltās kurpēs, ar dēliem gājis uz jūru peldēties.
