Ausmas Cimdiņas gads bez viņas Pētera: Viņš ļoti pārdzīvoja, ka ir man kļuvis par nastu
Atvasara ar septembra miglas rītiem un dzestrumu, kas izplēn, saulei sasildot dienu, un vēja elpa ar tuvā rudens smaržām uzvējo sajūtas, kādas rodamas latviešu klasiskajā dzejā. Literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore Ausma Cimdiņa tādu nostalģisku pārdomu dzejas rindas izjūt ļoti personīgi. Tās savijas ar pašas dzīvi.
Liktenīgā satikšanās
Ausmai septembra beigās ir dzimšanas diena. Pirmā bez vīra Pētera, ar kuru kopā aizvadīja 52 skaistus, Pētera dzīves nogalē – arī sāpīgus, gadus. «Šogad viss bez Pētera ir pirmo reizi. Viņš aizgāja 25. janvārī, un man bez Pētera pagāja pirmās Lieldienas, pirmie Vasarsvētki, pirmie Jāņi, būs pirmā mana dzimšanas diena, sāksies veļu laiks…
Pētera nav… Tur nav un šeit, mūsu Ķekavas mājā, nav…
Saka – pierod, ka tā otra cilvēka vairs nav blakus, kad paiet pirmais gads. Man tas vēl nav pagājis.
