Atklāta saruna ar arhibīskapu Vanagu pēc dēla zaudēšanas: Gatis bija neparasts bērns
Arhibīskapam Jānim Vanagam šie ir pārmaiņu gadi – pēc 32 kalpošanas gadiem viņš atstāj Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa krēslu un dodas pensijā. Tas nebija viegls laiks ne baznīcā, ne dzīvē, bija daudz izaicinājumu, un laika ritējums tik tikko sāk apklāt bēdas par jaunākā dēla Gata aiziešanu. Šajā sarunā Jānis Vanags šķita ļoti patiess un neslēpa arī savas asaras.
Foto: Matīss Markovskis
Tiekamies Virsvaldes ēkā viņa kabinetā ar skatu uz Vecrīgas jumtiem. Es uz galda drošībai uzlieku divus diktafonus, bet arhibīskaps iesmejas, ka no rīta uzlicis divus modinātājus.
Kad Jāni Vanagu ievēlēja šajā amatā, viņš bija pavisam jauns. Kas zina, varbūt tagad gaida vēl kāda, citāda dzīve?
– 26. janvārī aprit 32 gadi kopš dienas, kad jūs ievēlēja amatā. Septiņus gadus bijāt nokalpojis kā mācītājs Saldū, kad pēkšņi gāja bojā Kārlis Gailītis, un bija vajadzīgs jauns arhibīskaps. Kā jūs, pavisam jauns mācītājs, kļuvāt par vienu no kandidātiem?
– Bijām ieguvuši neatkarību, sākām runāt ar Trimdas baznīcu par sadarbību, varbūt pat apvienošanos. Viena tāda sanāksme notika Šēfavā Vācijā. Tur arī pienāca ziņa, ka arhibīskaps Kārlis Gailītis ir aizgājis bojā autoavārijā. Un ko tagad? Daļa domāja, ka varētu ievēlēt prāvestu Elmāru Rozīti no Vācijas, daļa – ka vajadzētu tomēr kādu no savējo vidus. Sāka pārliecināt mani. Sākumā atteicos, jo mēs ar Elmāru Rozīti bijām draugi, un viņu izvirzīja mani labi draugi – Juris Rubenis un Modris Plāte. Tad Juris atnāca un teica, ka man tomēr vajadzētu kandidēt, jo Elmāru Latvijā maz pazīst, viņu varētu neievēlēt. Kopumā bija kādi četri vai pieci kandidāti. Es piekritu. Sinodē gan centos brīdināt, ka man nav lielu sakaru ārzemēs, ka es arī neordinēšu sievietes, un tas mūs ievedīs zināmā izolācijā. Tomēr es ieguvu kādas deviņas balsis vairāk.
Pieņemu, jūs zināt, ka mums abi dēli miruši. Kad kaut kas tāds notiek, tu sev saki – mana vaina! Ko es darīju nepareizi?
