Atklāta Santas Ančas saruna ar režisori Lieni Lindi: Četrus gadus dzīvoju pilnīgā celibātā
Režisorei Lienei Lindei ir trīsdesmit septiņi gadi, un tikko iznākusi viņas pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Melnais samts. Galvenās varones Martas Blūmas prototips lielā mērā ir viņa pati. Liene uzskata, ka filma ir viņas paaudzes fiksācija kino. Mani filma ļoti uzrunāja. Tāpēc, ka redzēju daudzas paralēles ar savu dzīvi. Man bija divdesmit pieci gadi, kad izdevu pirmo žurnāla Santa numuru. Turklāt pati tajā mirklī negaidīti paliku stāvoklī. Mums pat matu krāsa ir bijusi līdzīga – tikai Lienes prototipam zilais tonis iekrāsots profesionāli, es skolas gados matus tonēju ar zīmoglaku, jo par tādām krāsām pat nevarējām sapņot. Mēs katra esam izdarījušas savas izvēles. Tās nav ne labākas, ne sliktākas. Tomēr tās rosina uz sarunu par divu paaudžu pieredzi.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
– Tava filma sākas ar elegances caurvītu kadru, kurā varonei ir iznākusi izsapņotā filma un viņu, tērptu skaistā kleitā, visi cildina. Vai šīs emocijas esi pati izdzīvojusi?
– Nedēļas pēc pirmizrādes bija ļoti, ļoti, ļoti grūtas. Beidzamie divi trīs gadi bija ļoti liela izdegšana, darbspēju zaudēšana, kad nevari pat piecelties un iziet no mājas, bet darbs ir jāturpina, jo ir termiņi un projekti. Dzīve noritēja caur izdegšanas mokām un pašvērtības problēmām, tādēļ bija ļoti liela vientulība, izolētības sajūta, nereti pirms slīgšanas miegā mēdzu sevi mierināt ar fantāziju par pirmizrādi – ka būs vismaz viens vakars, kurā viss būs labi. Tagad, kad tas ir noticis, teikšu, ka viss maz atbilda manām fantāzijām, jo biju vienkārši ļoti pārstresojusies un nogurusi. Pirmizrādes milzu mutulī nevari būt īsti klātesošs. Pēc tam vēl uzzini skatījumu rādītājus un saproti, ka tavu darbu iet skatīties ļoti maz cilvēku, vismaz salīdzinot ar kolēģu filmām. Tagad man jāizliekas, ka viss ir brīnišķīgi. Bet tā nav. Domāju, ka nu būs gandarījums, bet nav noticis nekas tāds, kas ļautu teikt, ka viss bijis šā grūtā, ciešanu pilnā ceļa vērts.
