Ārstu Trociuku mīlasstāsts: Viss bija jāsāk absolūti no nulles. Bez naudas, bez mantām
Viņi abi – Ilze Trociukas un viņas vīrs Igors Trociukas – ir ārsti hematologi, kuri attīstījuši kaulu smadzeņu transplantāciju un tiem, kas slimo ar asins vēzi, pavēruši iespējas atgūties un atgriezties pilnvērtīgā dzīvē. Tikai Ilze to dara Latvijā, Igors – Lietuvā.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
– Kā jūs abi sarunājaties?
Ilze: – Dažādi. Ja par profesionālām lietām, medicīnu, tad angliski. Šad tad krieviski.
Igors: – Ja vajag ko stiprāku pateikt, tad viņa runā latviski. (Smaida.)
Ilze: – Bet vispār mēs lietuviski sarunājamies. Tinginuys, slunkius. Slaists, sliņķis! Sliņķim visur grūti – tinginiui visur sunku.
– Iemācījāties?
Ilze: – Dzīve piespieda. Mēneša laikā sāku runāt. Pavadīju savu pirmo atvaļinājumu Viļņā un apjautu, ka izeju uz ielas un neko nesaprotu. Viņi tiešām runā vai nu poliski, vai lietuviski, tur citas valodas nebija.
Igors nezināja, kas esmu, un es nezināju, kas ir viņš. Vienkārši paskatījos: «Aha!»
Tas bija divtūkstošo gadu sākums. Pirku avīzes, žurnālus, lasīju visu pēc kārtas, nesaprotot, kas tur rakstīts. Klausījos radio, televīziju. Un faktiski tā arī iemācījos. Daudzi vārdi ir līdzīgi latgaļu valodai.
– Jums tāds īpatnējs, mūsdienīgs kopdzīves modelis. Mūžīgie svētki, atkalredzēšanās prieks! Ilze dzīvo Latvijā un ir Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnikas Cilvēka šūnu un audu transplantācijas centra vadītāja šeit; Igors faktiski dara tādu pašu darbu Lietuvā – Viļņas Universitātes slimnīcā Santaros klinikos vada Kaulu smadzeņu transplantācijas centru. Abi ik rītu dodaties uz savām darbavietām, bet piektdienas pēcpusdienās kolēģes saka: «Dakterīte aizbrauca satikties ar vīru.»
Ilze: – Protams, ka visiem vienmēr ir interesanti: «Kā jūs?» Nu tā! Svarīgi, kādas ir tavas prioritātes.
