«Apvedceļa» solists Jānis Krūmiņš: Par dziesmas «Zemenes» naudu uzcēlu māju 

– Kādas ir izjūtas pirms koncertiem?
– Dienās pirms koncerta manai emociju gammai ir pilna skala – no galīgi švaki līdz juhū! Un, kad beigās tas juhū sanāk, tad kā akmens no sirds noveļas. (Smejas.) Stress ir milzīgs – nu tāds, ka pat ēst negribas. Toties, pateicoties Koru kariem, beidzot iepazinos ar Renāru Kauperu. Viņš veltīja man komplimentus, ka es esot ļoti sirsnīgs un talantīgs, uz ko atbildēju – you too reiz divi. Prāta vētra tomēr ir cits līmenis.

– Šopavasar grupai Apvedceļš 25 gadi – gandrīz puse no tava mūža.
– Domāju, ka mēs ikviens savā profesijā atrodam jaunus izaicinājumus – jaunas durvis un jaunus pagriezienus koridorā. Tā teikt – ceļš uz pilnību ir bezgalīgs. Pats svarīgākais ir darīt to, kas patīk.

Lai arī savu tēvu varbūt līdz galam nesapratu, pēc daudziem gadiem tomēr gribu pateikt viņam paldies.

Un cilvēki jau to jūt, jo ­falšs ir falšs, taču, ja patīk, tad patīk. Bet jubilejas tūrē pa Latviju nebrauksim, plānojam visu spēku ielikt, tā teikt, vienā sitienā, tāpēc ejam uz KO, kas boksa terminoloģijā apzīmē nokautu. Būs viens koncerts 24. aprīlī kopā ar mūsu draugiem, ar kuriem šo gadu laikā kaut kas kopā ir darīts.

– Nedēļā, kad ar savu Smiltenes kori dziedājāt Zemenes, tu, šīs dziesmas autors, saņēmi arī Gammas balvu – Zemenes atzītas par visvairāk atskaņoto dziesmu koncertos.
– Šo dziesmu sarakstīju gadsimta sākumā. Man pašam tobrīd bija divdesmit pieci,