Andra Manfelde par mīlu, atkarību un ģimeni: Tēvu nemīlētās meitas ir kaut kas traģisks
Pēc sarunas man bija pilns diktofons ar rakstnieces Andras Manfeldes smiekliem, un es brīnījos, kā mēs varējām tik viegli runāt pat par ļoti sāpīgām lietām. Šis Andrai ir devīgs rudens – septembrī iznākušais dzejas krājums Dilstošais medus mēness jau saņēmis žurnāla Domuzīme balvu, un pēc Andras grāmatas Vai mamma mājās? Daugavpils teātrī iestudēta izrāde. Bet rindiņa maigums tērzē ar sāpēm nāk no viņas dzejas, un stāsta par to sievišķīgo siltumu, kurā viņa ietin visu pasaules skarbumu.
Foto: no personiskā arhīva (Krišjānis Avots)
Man Andra bija jāgaida starp mārtiņrozēm pietūcīto Liepājas tirgu un Annas baznīcu. Un tad viņa nāca – sasārtušiem vaigiem, tāda īsta un ļoti iederīga šajā ainavā. Viņas pirmais romāns Adata, pēc kura Zigmars Liepiņš radīja rokoperu, bija blieziens – nesaudzīgs stāsts par to, kā Kuldīgas meitene Andra kļuva par narkomāni. Tagad viņai ir divas meitas, kaķi un trešais vīrs, rinda uzrakstītu grāmatu un apbalvojumu.
– Tava jaunā dzejas grāmata jau saņēmusi balvu, un noteikti jau redzēji izrādi, kas Daugavpilī tikko tapusi pēc tavas grāmatas Vai mamma mājās? Tāds labs rudens?
– Izrādi redzēju – dinamiska, ātra un koša! Man liels gandarījums, jo pagājušais bija tukšuma gads.
Esmu trešo reizi precējusies – domā, es to gribēju?
Bija grūti ar naudu, saplīsa mašīna, mammai bija slikti ar veselību… Sapratu, ka romānu nepaspēšu uzrakstīt,
