Aktrises Baibas Nollendorfas stāsts: Sitiens bija baigs! No teātra esmu atlaista…

Gribas parunāties

«Zini, nav neviena, ar ko parunāt par savu iepriekšējo dzīvi,» tā reizēm izmetu draugiem vai kolēģiem, un tagad man dota negaidīta iespēja par to pastāstīt. Pirmajā brīdī manī gluži kā siltajā ziemā neaizmigušas mušas loga rūtī iesīcās zināmās un vispārpieņemtās frāzes: «Tās ir tavas problēmas. Kuru tas interesē?…» Frāzes, kuras, manuprāt, raksturo šodienu un lielā mērā cilvēku attiecības vispār. Un tomēr, tomēr…

Mana iepriekšējā dzīve… Pieci gadi Teātra fakultātē un sekojošie 25 gadi Latvijas Drāmas (vēlāk – Nacionālajā) teātrī. Tā ir mana iepriekšējā dzīve.

Nu jau tāla, kā aiz priekškara, kurš aizvēries. Un tomēr nevaru to ne izdzēst, ne izsvītrot. Tā manī dzīvos, kamēr es dzīvošu. 

Grūti pateikt, kurā brīdī sākās mana, Kurzemes laukos dzīvojoša bērna, interese par teātri. Varbūt tā bija jau iedzimta. Mana mamma, Kabiles skolas latviešu valodas skolotāja, jaunībā bija spēlējusi Zutēnu pagasta vietējā teātra trupā. Man ļoti patika skatīties fotogrāfiju – mana mamma lēdijas Milfordes lomā Šillera lugā Mīla un viltus. Zutēnos no Liepājas teātra kā konsultants viesojies režisors Arvīds Briedis. «Ēriku mēs kādreiz redzēsim uz Nacionālā teātra skatuves,» tie bijuši viņa vārdi par manas mammas sniegumu. Vēlāk neilgu laiciņu viņa mācījusies Zeltmata Latvju dramatiskajos kursos, bet lielā teātra skatuve tomēr nebija lemta.

Cik sevi atceros, Kabiles skolā regulāri vadīju dažādus sarīkojumus, braši un skaļi runāju dzejoļus par manas paaudzes laimīgo bērnību, plašo padomju dzimteni, Ļeņinu un oktobri. Mamma vadīja dramatisko pulciņu, bet man kārotās lomas nedeva, tās tika citām aktrisēm.

No visas sirds ticēju – šī ir mana vieta, es te piederu.

Kad es reizēm pačinkstēju par kārtējo veceni vai uzdevumu bez teksta, mamma atteica: «Es tev nevaru dot galvenās lomas, tu esi mana meita, tas nebūs smuki.»