Aktrise Indra Burkovska: Kad man atrada to onkoloģiju, neticēju un izmuku no slimnīcas

Mēs runājamies Nacionālā teātra krēslainajā dāmu ģērbtuvē, kur uz gaišzaļās sienas iemūžināti teātra sen aizgājušo un šodienas aktrišu vārdi. Jaunībā Indras sapnis bija spēlēt šajā teātrī, un tas piepildījās – te pavadīti jau gandrīz 20 gadi! Indra runā ar garām pauzēm un pārdomām un atzīstas, ka šajā pārvērtēšanas laikā baidās – vai tas, ko teikusi šodien, rīt pašai vairs liksies patiesība. 
Esmu nopirkusi biļeti un vakarā pēc intervijas eju noskatīties izrādi «Spēlēju, dancoju» – pirmajā izrādes daļā Indra Moderes lomā iemieso sulīgu tautas balsi, bet otrajā košsarkanā samta kostīmā spēlē Ceturto velnu. Tāda daudzkrāsaina profesija. 

– Skatoties Lielā Kristapa apbalvošanu, biju pilnīgi pārliecināta, ka balva par labāko sieviešu lomu pienākas jums! Jutos vīlusies, kad to nepiešķīra. Līdzīga sajūta bija, kad bijāt nominēta par Jūrnieka lomu Daces Pūces filmā Bedre. Tās, protams, ir tikai balvas. Kas ir jūsu īstais gandarījums par labām lomām?
– Par Jūrnieku esmu saņēmusi tik daudz labu vārdu! Toreiz, kad šo lomu izvirzīja Kristapam, es biju redzējusi visas pārējās nominētās filmas, un man likās, ka balva noteikti pienākas Jūrniekam! Tā gan bija jāpiešķir arī grima māksliniecei Anetei Šidlovskai, kura šo tēlu veidoja, – tas bija īsts meistardarbs! Žēl, ka tā nenotika!

Lielākais brīnums joprojām ir dzīvība, un mums atliek tikai to dzīvi mīlēt.

Man jau arī gadi iet uz priekšu. Bet tam jātiek pāri. Tā kā vienreiz esmu to ļoti sāpīgi pārdzīvojusi, tad par Alvīnes lomu to uztvēru daudz mierīgāk. Un nav jau teikts, ka cits nav to vairāk pelnījis! Jāpriecājas par to, kas ir.