Aktieris Jānis Grūtups par īpašiem mirkļiem, cilvēkiem un krusttēva Andra Grūtupa dāvanu
Kad noriet Jāņu nakts saule, kādam jānotur gaisma, jo tikai tā var uzvarēt tumsu. Jaunā Rīgas teātra aktieris Jānis Grūtups to apņemas, dara un izdara. Viņš arī zina, par ko šajos saulgriežos sistu vara bungas vārtu staba galiņā. Tādu vīru vārds un spēks mums šodien vajadzīgs – kas domā ar sirdi un sargā ar prātu.
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Agija Vismane
– Jāni, tavs uzvārds man uzreiz saistās ar advokātu Andri Grūtupu. Varbūt esi viņa mazdēls?
– Mazdēls neesmu, Andris bija mana tēva pusbrālis. Kad piedzimu, viņš tika aicināts būt par manu krusttēvu, bet pēdējā brīdī no šā titula atteicās – esot par vecu. Tomēr Andri vienmēr jutu kā savu gara krusttēvu un tā arī saucu. No viņa var daudz mācīties – šobrīd mums tādu personību trūkst. Lasu senās intervijas un saprotu, ka viņš runā par problēmām, kas aktuālas joprojām. Andris būtu priecīgs, ka Ukrainas kara dēļ mēs, latvieši, atdzimstam, un arī mūsu pašvērtība aug.
Kad viņš aizgāja, man bija 13 gadu. Žēl, ka nesatikāmies pieauguši. Kad esmu Meža kapos, vienmēr aizeju gan pie opja, gan Andra.
Naktī viens klīdu pa pļavām un laukiem. Ir brīži, kad cilvēks sadzird, ka viņš ļoti mainās – pārdzimst no jauna.
– Gribētos parunāties?
– Jā. Ir brīži, kad viņiem gribētos lūgt padomu, jo tieši uz šiem abiem dzimtas vīriem lielā mērā balstās mana dzīves filozofija.
Andris atstāja ļoti skaistu atvadu dāvanu. Gadu pirms aiziešanas viņš man uzdāvināja pilnīgi jaunu mežragu. Andra tēvs, mans vectēvs Jūlijs Grūtups, Latvijā savulaik zināms mūziķis, spēlēja klarneti, bet es – mežragu.
