Adrians Kukuvass: Pēc papīriem esmu šķīries, taču sirdī neesmu brīvs
Ar Adrianu Kukuvasu tiekamies Mārupes Mūzikas un mākslas skolā, kur viņš bērniem māca ģitārspēli. Fotogrāfa mudināts, grupas Menuets solists, komponists un mūzikas pedagogs sēžas pie klavierēm un spēlē Krīt visbaltākie sniegi… Dziedātāja klātbūtne, smeldzīgā mūzika, ziemīgās vēja brāzmas aiz loga rada sirreālu izjūtu. It kā mūzikas pasaule un dzīve ir divas dažādas dimensijas.
Foto: Mārcis Gaujenietis
Divas misijas
«Man ir divas misijas – mūzika un pedagoģija,» saka Adrians Kukuvass, aizvēris klavieru vāku. «Ja mēs nedzīvotu tik saspīlētos apstākļos, varētu pedagoģiju likt malā, bet ir jāpārziemo. Gāze mājas apsildīšanai maksā tik, cik maksā, un var arī nesavilkt galus kopā. Mana mamma Silvija Kukuvasa, pēc profesijas ārste pediatre, ar koku sēdēja man klāt, lai spēlēju klavieres, taču mani atskaitīja no Emīla Dārziņa mūzikas skolas, jo nogulēju solfedžo pēceksāmenu. Tas laikam bija pēdējais piliens. Tuvojās arī balss lūzums. Biju mūzikas vidusskolas zēnu kora otrās balss balsts. Kori vadīja diriģents Krišs Deķis. Tajā laikā mēs mainījām dzīvesvietu, un es turpināju mācības Jūrmalas Pumpuru vidusskolā, apmeklēju Jūrmalas bērnu mūzikas skolu. 16 gadu vecumā kļuvu par ansambļa Menuets dalībnieku, vēlāk arī par līdervokālistu.
Kādreiz pārmaiņas šķiet milzīga traģēdija, taču vēlāk izrādās lielākais laimests.
