Rīta Panorāmas Gusta Kikusta dzīve aiz kadra: latgaļu asinis un mūža mīla no Novosibirskas

Fotografēties žurnālam Gusts ierodas ar veselu saišķi kaklasaišu – viņiem televīzijā to patiešām netrūkst, lai ik reizi varētu pieskaņoties ekrāna partneres tērpam. Pusseptiņos darbdienu rītos Gusts mūs sveicina Rīta Panorāmā. Un cenšas katru rītu to darīt citādi, arī: «Negaidījāt, ja? Labrīt!» Nav jau tā, ka visas nopietnās tēmas atstātas tikai citiem ziņu raidījumiem, tomēr Rīta Panorāmā daudz biežāk nekā citos skan smiekli un mūzika. Pasmejamies, ka tas jau tāds gaiļa žanrs – jādzied un jāmodina, lai visi ir priecīgi. 

«Citējot vārdā nesauktu klasiķi, kādam varbūt šķiet, ka dzīvesprieks pusseptiņos no rīta nāk no iekšām,» saka Gusts. «Tomēr dzirkstele jādod no ārpuses, un tad pēc kāda laika pieslēgsies arī iekšas. Sākumā vajag piemānīt sevi, ka rīts – tas ir forši un priecīgi, sākt smaidīt… Likt pašam sev aizmirst, ka patiesībā esi liels miegamice un labprāt vēl ilgi gulētu. Bet tāda ir mūsu darba specifika, kas prasa rūdījumu un arī aktiermākslu. Ir ļoti svarīgi noķert vilni, kas paceļ tevi pašu, un tad tu mēģini, lai tas caur ēteru un ekrāna membrānu aiznes skatītājiem to enerģijas dzirksti, kura var trāpīt un var arī netrāpīt.

Ir arī tādi, kas zvana uz Latvijas Radio raidījumu Krustpunktā, kad vasarās dažkārt tur aizvietoju kolēģus, – ko atkal tas āksts Kikusts te ņemas?!

Ir pat drusku bail, ka reizēm varbūt nepavisam netrāpa. Arī pats kādreiz esmu ekrāna otrā pusē skatījies uz kolēģiem, kārtīgi sadrūvējies: nu, ko jūs tur smejaties?! Ļoti labi varu iedomāties, ka arī mani, kad mēģinu ko smieklīgu pateikt, vēro ļoti dažādi cilvēki. Gan tie, kas ir atvērti, gatavi ar mani ieviļņoties priecīgā dienā. Gan tie, kuriem grūti smaidu piešķilt. Gan objektīvu iemeslu – nopietnu veselības vai ģimenes problēmas – dēļ. Gan vienkārši tāpēc, ka nav omā. Vai ir burkšķi pēc dabas. Droši vien es nepatīku un nepatikšu visiem.