Vēlējos, lai sistēma jeb valsts nezina, ka esmu bijusi gaidībās

Gaidot ceturto bērnu, sapratu, ka nespēju aiziet ne pie viena speciālista, lai reģistrētu savā ķermenī notiekošos procesus.

Pirmās mājdzemdības

Pirmie trīs bērni dzima plānotās mājdzemdībās. Laikā, kad gaidīju pirmo bērniņu, man rokās nonāca Lindas Rozenbahas grāmata Gaidības un radības ar prieku. Izlasīju to, un manī rezonēja ideja, ka dzemdības notiek ar mani, nevis kāds mani tajās vada. Pirmajā brīdī bija bažas par to, vai vīrs pieņems šo ideju, jo nekad par šādiem jautājumiem kopīgi nebijām sprieduši. Nolasīju viņam pāris citātu no grāmatas, un viņš pats ieteicās: «Tad jau jādzemdē mājās!» Mēs bijām uz viena viļņa.

Uzmeklēju mājdzemdību vecmāti, ar kuru man bija laba sadarbība, un mājās veiksmīgi piedzima mūsu pirmais bērniņš. Pats process mani, protams, pārsteidza, jo pirmās dzemdības tomēr nav īsti iespējams iztēloties, – tu nezini, kas ar tevi notiks, ko domāsi, ko jutīsi. Pieredzētais atšķīrās no ekspektācijām, bet tas mani nešokēja, drīzāk deva spēku, pārliecību un ticību tam, ko spēj mans ķermenis.

Toreiz, esot gaidībās, stāstīju citiem par savu ieceri dzemdēt mājās, bet pat asistētu mājdzemdību ideja cilvēkos nereti izraisīja noraidošu attieksmi. Saskāros ar tādiem jautājumiem kā – Kā tu sev piedosi, ja ar bērnu kaut kas notiks?