Tēva sleja: Nekad neesmu bijis bērnu cilvēks

Esmu jaunais tētis (kaut gan mani mulsina šis apzīmējums, jo tuvojos 35 gadu vecumam) divām brīnišķīgām meitām – Astrīdai, kurai šogad apritēja seši gadi, un Ingrīdai, kurai ir pusotra gada. Vai šo gadu laikā esmu iejuties tēva lomā un jūtos pārliecināts, ka zinu, kas un kā jādara? Diez vai. Bet ticu, ka tēta loma var padarīt par labāku cilvēku.

Foto: No personiskā arhīva

Jā jau īstens darbaholiķis, biju sagrābies haltūras, un, kamēr Laura cīnījās ar kontrakcijām, es centos pabeigt iesāktos tulkojumus.

Jāatzīst, ka neesmu tētis, kas velta daudz laika, lai apgūtu dažādus padomus un knifus bērnu audzināšanā, un pamatīgi visā iedziļinās, neatslābstoši sekojot līdzi katram notikumam bērnu dzīvē. Šajā ziņā man jāizsaka milzu pateicība un apbrīns savai sievai Laurai, kas, neraugoties uz redaktores darbu interneta žurnālā, katru dienu atrod laiku meitām, plāno ģimenes aktivitātes un sūta man saites uz padomu rakstiem par bērnu audzināšanu. Protams, man ir allaž parocīgais attaisnojums – daudz darba (esmu kultūras žurnālists, tulkotājs, dzejnieks un zemessargs), tomēr lieliski apzinos, ka savu laiku varētu saplānot tā, lai meitām manis tiktu vairāk. Mani glābj darbs no mājām – pateicoties tam, varu vismaz fiziski būt klātesošs, pat ja dienas lielāko daļu tāpat pavadu pie datora. Un tomēr negribas visu iekrāsot tik skumjos toņos, jo, lai arī kā tēvam man ir daudz vietas izaugsmei, būtu dīvaini pret tik svarīgu dzīves jomu izturēties tikai kā pret darbu vai pienākumu.