Tavs bērns – izcils vai tomēr laimīgs?

Konsultē DACE BĒRZIŅA, psiholoģe,
un NILS KONSTANTINOVS, bērnu un pusaudžu psihoterapeits

Ja vecāku un pedagogu gaidas ir par augstu, ar laiku bērnā rodas motivācijas trūkums.

Mēs dzīvojam uz panākumiem orientētā sabiedrībā, un augstās gaidas pret sevi un vienam pret otru ienāk arī attiecībās ar bērniem. Daudzi vecāki, vēlot bērnam labu, virza viņu prestižās skolās, jo cer, ka tas nākotnē palīdzēs viņam vieglāk i­estāties labā augstskolā un konkurēt arī darba tirgū. Vecāku uzdevums patiesi nav viegls: laiks, kad bērns var attīstīt savus talantus, ir ierobežots. Tad kā viņam palīdzēt, taču nesalauzt viņu?
Speciālisti ir vienisprātis: pats svarīgākais ir katram vecākam pazīt savu bērnu un pieņemt viņa individuālās īpatnības. Piemēram, runājot par bērniem ar augstām intelektuālām spējām, Amerikas psihoterapeitu asociāciju speciālisti aicina arī uz viņiem paraudzīties kā uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Piemēram, bērnam ar zemāku intelektuālo līmeni nepieciešams sniegt mazāk mācību vielas un mācību procesu virzīt lēnāk, bet apdāvinātam bērnam ir pilnīgi pretēji. Ja tas netiek nodrošināts, skola bērnam kļūst neinteresanta. Taču izteikti apdāvināts bērns nav vairākums, toties ir vecāki, kuri domā, ka viņu atvases spējas ir virs vidējā līmeņa, – attiecīgi bērniem tiek izvirzītas ārkārtīgi augstas prasības. Kā tas ietekmē bērnus? Ar laiku, līdzīgi kā vecāki, viņi paši pret sevi kļūst ārkārtīgi kritiski. «Bērnu spējas būtu maksimāli jāattīsta, bet ir zināmas likumsakarības: ja vecāku un pedagogu gaidas ir par augstu, ar laiku bērnā rodas motivācijas trūkums: zūd interese, bērns neiegūst pašvērtīguma izjūtu, nereti augstais prasīgums rada milzīgu trauksmi un pat paniku. Baidoties no neizdošanās, bērni vispār pārstāj darīt,» situāciju ieskicē bērnu un pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs.