Skumjas mani nav atstājušas, jo nemitīgi moka vainas izjūta bērnu priekšā

Pagājušā gada pavasarī pēc vīra atgriešanās Latvijā es atstāju savu ģimeni.

«Mana pirmā grūtniecība nebija plānota. Man bija 19, viņam 20 gadu. Biju kā balta lapa: man nebija ne sajēgas, ne zināšanu par to, kas man vispār būtu jādara, vien druskas no radu sieviešu pamācībām. Pēc meitas piedzimšanas manī bija nesaprotamas, nemātišķas sajūtas pret cilvēkbērnu, kuru pati biju radījusi. Man šķita, ka būs citādi… Rūpējos par meitu tik, cik spēju. Taču manī nebija siltuma, kādu rāda filmās…  Liku viņu pie krūts ar riebumu – krūšgali sprēgāja, asiņoja, sāpēja. Viena krūts bija trīsreiz lielāka par otru, un es sev šķitu pretīga. Jutos apmulsusi, jo manī nebija iekšējās balss, intuīcijas, pēc kuras vadīties. 

Grūtniecības lielāko daļu pavadīju viena un arī rūpes par bērnu uzņēmos viena. Bērna tēvs neilgi pēc meitas dzimšanas devās peļņā uz Angliju. Biju pārgurusi, vientuļa un nelaimīga. Nevarēju ciest ne vīru, ne meitu, nevienu. Tā vietā, lai attiecības risinātu, vēlējos no tām bēgt. 

Iepazinos ar citu vīrieti, ar kuru pēc pieciem gadiem apprecējāmies, un mums piedzima vēl divi bērni. Es biju māte un sieva un nekādu citu vērtību sevī neredzēju. Savā ziņā pēcnācēju radīšana man bija iegansts neuzņemties atbildību par sevi, tajā es apraku savas bailes iepazīt sevi, izmantot savu potenciālu. 

Pēcdzemdību depresija