Rihards Lepers atklāj meitu audzināšanas smalkumus: Cenšos izturēties kā pret dāmām

– Rihard, kādas ir sajūtas, ikdienas dzīvi pavadot sievišķās enerģijas uzlādētā sabiedrībā? Tavā uzvārdā (Le père tulkojumā no franču valodas – tēvs) ir burtiski iekodēts būt par tēti…

Rihards: Manuprāt, vīrietis, esot kopā tieši ar meitām, var būt viņš pats un patiesībā daudz vairāk sevi atdot. Jo bieži vien, vismaz spriežot pēc saviem vecākiem, tēvs mēģina rādīt dēliem piemēru un citreiz pat tad, kad gribas dēlu samīļot, drīzāk pateiks: «Nu, celies, beidz raudāt!» Ar meitām es kā vīrietis varu atdot visu savu mīlestību, un tas ir ļoti forši. Aktiera profesija paredz, ka mums ir jāsaglabā iekšējā bērnišķība, jo lomas, kuras spēlējam, lielākoties ir par cilvēkiem, kas ir vientuļi, smagi ievainoti, mēģina izkļūt no sarežģītām situācijām. Darbā es nedrīkstu aizmirst par savu iekšējo bērnu, man ar viņu ir jāspēlējas, līdz ar to, arī atnākot mājās no darba, man nav problēmu ar meitām piedalīties radošās spēlēs, būvēt viņu fantāziju pasauli, piemēram, piedalīties tējas vakaros, kopā veidot dažādas lietas. Ir forši nevis nopirkt gatavu māju vai citu rotaļlietu, bet izveidot to savām rokām, iesaistot procesā arī bērnu. Tam ir liela pievienotā vērtība. 

– Krista, kā tu jūties, nu jau esot divu meitu mamma?

Krista: Vispār sajūtas ir ļoti interesantas, jo kādreiz likās, ka būšu tikai un vienīgi dēlu mamma. Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet šāda doma man galvā bija. Bet ir sanācis tā, ka ģimenē ir divas burvīgas meitas, un man ir sajūta, ka es pati līdz ar viņām un mammas lomu mācos un kļūstu sievišķīgāka. 

– Abas meitiņas jums piedzimušas pavasarī – kā tādi skaisti pumpuriņi. Kādus izaicinājumus tas ir atnesis? 

Krista: Ienākot ģimenē vēl vienam bērnam, es kā mamma, protams, cenšos visu savu uzmanību pievērst mazā cilvēka vajadzībām, vienlaikus neaizmirstot arī par lielāko bērnu. Mēnesi pirms Patrīcijas piedzimšanas aizstāvēju un ieguvu inženierzinātņu bakalaura grādu arhitektūrā un uzreiz pieteicos maģistrantūras studijām. Apvienot mammas lomu ar studijām ir liels izaicinājums, taču tas ir iespējams, tikai un vienīgi pateicoties Riharda atbalstam. Tas ir komandas darbs. Pašreiz studijas notiek ceturtdienu un piektdienu vakaros, kā arī sestdienu rītos. Parasti mācos naktīs, jo pa dienu tomēr ir pārāk liels uzmanības novēršanas faktors. Pat ja mazā jaunkundze guļ, šajās 40 minūtēs labāk izdaru kaut ko citu.

Tēviem un meitām, manuprāt, ir īpašāka saikne nekā tēvam ar dēlu.

Rihards: Mūsu bērniem nekad nav bijis auklītes. Cenšamies saplānot laiku tā, lai abi paspējam realizēt savus mērķus, jo Krista studē un es strādāju.