Mūziķi Marts Kristiāns Kalniņš un Kristīne Kārkle-Kalniņa: Bija liela neziņa par nākotni
Mūziķi MARTS KRISTIĀNS KALNIŅŠ un KRISTĪNE KĀRKLE-KALNIŅA ir ne tikai lielisks tandēms uz skatuves projektā Raxtu Raxti, bet arī brīnišķīgs tandēms ģimenē. Lai gan pandēmijas laiks ir ieviesis korekcijas abu profesionālajā dzīvē, ģimenē viņi bauda mieru un harmoniju un kopā top arī jauni skaņdarbi.
Foto: No personiskā arhīva
Bija svarīgi radīt vidi, lai šajos apstākļos, diendienā dzīvojot kopā, mājās būtu miers.
– Jums ir diezgan sarežģīta ģimenes struktūra. Lūdzu, pastāstiet par saviem bērniem!
Marts: Lielajam dēlam Matīsam septembrī paliks 18 gadu, meitai Līvai būs 15 gadu. Tiešām laiks skrien ātri. Tas ir fakts. Dēls jau ir izaudzis līdz tam, ka pats sāk pieņemt lēmumus un par tiem uzņemas atbildību. Godīgi sakot, Matīsā saskatu diezgan lielu līdzību ar sevi šajā vecumā – arī dēls izvēlējies muzikālu ceļu, izveidojis pats savu grupu. Matīsam ir liela vēlme mācīties skaņu režiju, ko ļoti atbalstu. Viņam ir visi Dieva doti instrumenti, lai ietu šajā virzienā, tagad pats galvenais ir mācīties. Līva šogad pabeidza septīto klasi. Meita ir izteikusi vēlmi mācīties Rīgā, tā ka ceru, ka mēs tiksimies biežāk. Tagad Līva un Matīss dzīvo kopā ar savu mammu Jumpravas pusē. Jā, viņi jau ir lieli cilvēki, bet rūpes par bērniem iet cauri visai dzīvei…
Kristīne: Manai meitai Madlēnai ir deviņi gadi, un viņa mācīsies trešajā klasē. Mazajam brālim Eduardam tikko palika četri, bet Margrētai oktobrī būs divi gadi, septembrī viņa sāks iet dārziņā.
– Vai sen dzīvojat Pārdaugavā? Šeit ir jūsu miera osta?
Marts: Esmu bijis īsts centra bērns, bet nu jau vairāk nekā septiņus gadus dzīvojam Pārdaugavā. Mani ļoti velk uz laukiem; ja būtu iespējams, labprāt dzīvotu ārpus pilsētas. Pārdaugavā ir iespēja kaut nedaudz notvert lauku sajūtu.
Kristīne: Liela nozīme ir tam, vai ģimenē aug bērni. Ja ir mazi bērni, ir lieliski, ka, dzīvojot pilsētā, mazie var iziet pagalmā paspēlēties.
Pa šiem gadiem esam iekopuši skaistu dārzu. Kad Marts atnāca šeit dzīvot, dārzā bija īsti džungļi, viss bija aizaudzis, apakšā bija aprakti būvgruži, šeit dedzināja atkritumus.
Marts: Jā, sākums bija grūts. Ļoti priecājos, ka Kristīnei tas patīk un padodas. Ir taču teiciens, ka dārzs ir kā iekšējais spogulis. Ar draugu palīdzību uzsāku lapenes būvniecību (tajā esam ērti iekārtojušies sarunas laikā – red.), manu ideju gan palīdzēja pabeigt un realizēt meistars.
Kristīne: Mums patīk dārzā satikties ar draugiem. Ļoti daudzi mūsu draugi tagad dzīvo Pārdaugavā.
Marts: Jā, tas ir interesanti, ka tik daudzi ir pārcēlušies tieši uz Pārdaugavu. Bieži dodamies cits pie cita ciemos. Šovasar droši vien tiksimies biežāk, jo parasti jau vasaras ir aktīvs koncertdarbības laiks. Šogad viss ir citādi.
– Kāds jūsu ģimenei bija lielākais izaicinājums ārkārtējās situācijas laikā? Kā tikāt galā ar bērniem, ar darbiem, kas jāpadara?