Viss par dālijām. Stāsta dārzkopības speciāliste Marija Semerova
Garlaicību, drūmumu, pelēkumu, optimisma trūkumu – visu to, ar ko mēs negribam sastapties, – viņa spēj vienā mirklī padarīt par nebijušu. Dālija, draiskule tāda, mētājas ar krāsām un prieku uz visām pusēm!
Foto: Gvido Kajons
Pieredzē dalās
MARIJA SEMEROVA,
Nacionālā botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas vadošā speciāliste.
Šis gads ietrāpījies tāds dīvains, un perfekti parāda, no kurienes dālija cēlusies… Tas ir Dienvidamerikas augs, un tur dienas ir karstas un naktis – aukstas.
Daudzi dara tā: gumus ietin avīzēs un ieliek kartona kastē, tas palīdz saglabāt nemainīgu mikroklimatu, arī mitrums no guma neiztvaiko.
Bet pie mums šovasar, kad uznāca trakais karstums, dienā bija virs trīsdesmit grādiem un arī naktis bija ļoti siltas, tāpēc dālijas, lai gan tās botāniskā dārza dobēs iestādījām kā parasti, ap maija vidu, savā attīstībā aizkavējās. Apjuka no tiem dīvainajiem laikapstākļiem un tā īsti atdzīvojās tikai rudens pusē, kad kļuva vēsāks. Tad dālijas saprata, ka vajag saņemties un sākt ziedēt. Dāliju dienā, augusta beigās, kad parasti šīs puķes ir pilnā plaukumā, šogad varēja redzēt vienīgi lapas un pa kādam ziedam. Un visur tā bija, ne tikai Salaspilī!
Man liekas, kas neviens pat īsti neaptvēra, ka tas vasaras karstums dālijas tik ļoti iespaidos. Ar visu to, ka bija samēslotas un tika laistītas.
