Talsu domes deputāts un ezerā peldošās pirts Ogle saimnieks Kalvis Kalniņš: Vienmēr esmu zinājis ceļu

Kalvja Kalniņa dosjē

• 37 gadi. Dzimis un audzis Pastendē, Talsu novadā. 
• Pēc vidusskolas vairākus gadus pavadījis, strādājot un dzīvojot ārzemēs, ar dažām atgriešanās pauzēm Latvijā. 
• Nu jau divus gadus noenkurojies dzimtajā vietā – sācis palēnām atjaunot mantoto guļbūvi, savā Buļļezerā uz peldoša plosta uzbūvējis pirtiņu Ogle.
• Vada pārgājienus ar izzinošām lekcijām mežā, gatavo ēdienu uz ugunskura, brīvprātīgi strādā ar jauniešiem. 
• Studē mežzinības Latvijas Lauksaimniecības universitātē, 3. kursa students.
• Deputāts Talsu novada domē. 
• Kalvja aktivitātēm var sekot Instagram: @oglesauna un @gajiens_par

Mums taču pirts kultūra padomju gados bija stipri sačakarēta – kā saka, ja vēlies degradēt nāciju, atņem tai tradīcijas.

«Pēc skolas beigšanas gribēju darīt visu ko, bet, kā jau tolaik, atdūros pret ar šo tu nopelnīt nevarēsi. Bet uzreiz pēc vidusskolas man radās iespēja gadu padzīvot un mācīties Dānijā. Piedzīvoju kultūršoku, neizpratni – kāpēc pie mums ir tā, kā ir? Atbraucu uzlādēts, pozitīvi satrakojies un gatavs kaut ko darīt, mainīt, uzlabot, bet – kā pret sienu. Un tad sāku mukt prom – vispirms strādāju Anglijā, tad atkal atbraucu šeit, izveidoju savu biznesu. Man bija neliela būvniecības firmiņa, iegādāts pacēlājs dažādiem darbiem gaisā – doma bija laba, niša iekarota, naudas pietika. Bet nāca 2008. gads ar dižķibeli, un atrāvos tā, ka maz nelikās! Vienu gadu vēl muļļājos, kasīju katru latu, lai iztiktu un atdotu bankai kredītu, – krāsoju karogu mastus, tīrīju notekrenes un pušķoju lielās egles, jebko, kur varēju izmantot savu pacēlāju. Tad atkal aizbraucu prom uz Londonu, nodzīvoju tur divus gadus. Braukādams apkārt, esmu strādājis dažādus darbus, tostarp Alpos slēpošanas kūrortā, bet visbiežāk tomēr par bārmeni. Tas ir darbs, ko var darīt jebkur, ja vien proti valodas un esi komunikabls. Valodas man ir – vācu, angļu, dāņu, krievu, protams. Ja neprastu valodu, visdrīzāk nebrauktu uz citu valsti, man ir svarīgi, lai varu saprast, sarunāties, iepazīties ar cilvēkiem.»

Kalvja braukāšana apkārt beidzās līdz ar pandēmiju. Pēdējais darbs ārzemēs, ko viņš tobrīd darīja, – brauca Ziemeļjūrā uz krabju zvejas kuģiem: «Tas bija patiešām smagi. Apstākļi bija izdzīvošanas šova cienīgi, turklāt krabju zveja vislabāk veicas tieši sliktos laikapstākļos un trakās vētrās, attiecīgi – vai nu varēju riktīgi labi nopelnīt vai arī ne, ja laikapstākļi bija pārāk labi.»