Piezīmes no Meksikas par latviešu laimi. Karā un sēņošanā katrs par sevi!
Simtprocentīgs prieks, tīrāks par pirmo sniegu. Un te es nerunāju par kāda diplomēta šamaņa vadītu meistarklasi, bet par neparastajām parastā latvieša izjūtām, stāvot mežā ar nazi vienā rokā un grozu otrā. Un kaut kur starp brikšņiem un sūnām sazīmējot viņu. Perfektu, stingru, kautrīgi sūniņā piesegušos. Apšu beciņu. vai baraviku, protams.
Foto: Shutterstock
Arī man pūrā ir stingri noglabātas manējās sēņu vietas, kuras esmu atklājusi tikai savai māsai (un ne visas).
Šis ir otrais rudens pēc kārtas, kuru sagaidu ļoti tālu no mājām – kādā idilliskā, saules un okeāna lutinātā Meksikas kūrortpilsētā. Un jau otro gadu, vasaru nomainot rudenim, manā pakrūtē kaut kas ieduras, nu, taisni kā vecais zābaciņš. Jocīgi – jo gadalaiki šeit mainās tikai teorētiski. Meksikas tveicīgajā realitātē rudens nav, tikai lietus sezona un sausā sezona, kuras mainās oktobrī un maijā. Šobrīd, oktobrī, slapjās sezonas dienu nepanesamo tveici un nežēlīgās nakts lietavas nomaina svaigs gaiss, liegas un tīkamas vēja brīzītes. Taču man prasās pēc lietus, pēc pelēkām, smagām debesīm un smaržīga meža. Un sēnēm!
