Kurzemes lauku sēta Lūķi – vieta, kur mājo mīlestība, autentiska dvēsele un sirdsmiers
Kurzemes lauku sēta Lūķi ir unikāla vieta ar autentisku dvēseli. Mums ir skaidrs, ka šādu vietu var radīt tikai cilvēki ar izpratni un mīlestību ne tikai pret savu zemi, bet arī viens pret otru. Šeit saimnieko divas paaudzes, ļaujot satikties pieredzei un tradīcijām ar mūsdienīgu pasaules tvērumu.
Foto: Ieva Andersone
Mājas dosjē
- Lauku sēta Lūķi atrodas Jūrkalnē. Savulaik to iegādājušies Juris un Envija Indāni. Juris, ilggadējs Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktors, un viņa sieva, keramiķe, īpašumu nopirka 1994. gadā.
- Šobrīd saimniekošanai aktīvi pieslēgusies jauno paaudze, Beitiku ģimene – mājas saimnieku meita Elīna ar vīru Kristapu, kuri audzina divgadīgo Karlu.
- Māja celta 1926. gadā kā zemnieku sēta uz bijušās Labraga muižas zemes. Sētas kompleksā ir saimniekmāja, senais šķūnis, no jauna uzcelta pirtiņa, divi namiņi viesiem un māja, kurā mitinās Elīnas vecāki. Tā uzbūvēta 2007. gadā, lai varētu šeit dzīvot arī ziemā.
Lūķi savulaik iekļauti arī grāmatā par 100 Latvijas skaistākajām lauku sētām.
No kurzemnieku lepnības ne vēsts, nodomājam, satiekot Elīnu un Kristapu. Lūķos mūs sagaida ar siltu, mutē kūstošu plātsmaizi, kumelīšu tēju un turpat Jūrkalnē ceptu fantastisku saldskābmaizi. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Beitiku ģimenē kurzemniece ir tikai Elīna, Kristaps nāk no Kokneses. Kā jau tas bieži gadās, iepazinās un saprecējās Rīgā. Elīna strādāja reklāmas aģentūrā, Kristaps – mežu nozarē, piedzima mazais Karls. Tieši laikā, kad Elīna bija savā garajā māmiņas atvaļinājumā, arī notika viņu dzīves lielā pārmaiņa. Tā vietā, lai pārceltos uz lielāku galvaspilsētas dzīvokli, vienas dienas laikā abi izlēma no Rīgas aizbraukt. «Tas tiešām bija spontāns lēmums, kuram gan briedām kādu laiku,» stāsta Elīna. «Atceros, Karls jau bija piedzimis, kad reiz sēdējām virtuvē un ieminējos, ka mēs varētu strādāt Jūrkalnē un dzīvot Kuldīgā, jo maniem vecākiem Kuldīgā ir dzīvoklis. Kristaps toreiz atbildēja – nu, jā, ap gadiem sešdesmit mēs tā varētu. Bet tomēr abiem vilka uz to pusi. Nolēmām, ka varētu Kuldīgā investēt! Atrast kādu mazu zemes pleķīti ar domu par nākotnes māju. Daudz naudas mums nebija, bet zemes pleķītim pietiktu. Sāku meklēt un atradu ļoti labu variantu Kuldīgas vecpilsētā par labu cenu. Tā nu izlēmām to zemes gabalu pirkt. Tieši tobrīd bija sarunāts, ka iesim parakstīt līgumu Rīgā par lielāka dzīvokļa īri. Sēdējām iepriekšējā vakarā un spriedām: vispār jau muļķīgi sanāk – to naudu, par ko īrēsim dzīvokli, taču varētu ieguldīt Lūķu tūrismā vai mājas celtniecībā. Tā nu nākamajā dienā zvanījām, ka dzīvokli neīrēsim, ka pārceļamies uz Kuldīgu.»
