Ķirmju sagrauztas guļbūves neticamās pārvētības: Gribēju tikai tādu!
Neparasts šajā stāstā ir viss! Piemēram, tas, ka bēdīgā stāvoklī no Latgales atvestās guļbūves jaunā dzīve rit starp Baltezera balto jahtu īpašnieku villām. Arī fakts, ka sākotnēji tā bija plānota kā neliela un klusa mītne vientuļajam vilkam, taču pēdējā brīdī vietu nācās atrast trim rezgaļiem.
Foto: Matīss Markovskis
Mājas dosjē
- Atrodas Ādažu novada Baltezerā. Platība – 126 m2.
- Vecā guļbūve ilgus gadus atradusies Rēzeknes novada Dricēnos. Pirms pieciem gadiem pārvesta uz Baltezeru un atjaunota.
- Saimnieki – Vilnis un Zane Urbanoviči. Ģimenē aug trīs bērni – Rojs (11), Romija (8) un pastarīte Hēbe (1,5).
- Vilnis ikdienā strādā autoceļu uzturēšanas jomā, bet Zane dara džinu, strādājot ražotnē Hedonia Gyn.
Pie Viļņa un Zanes steidzamies vienā no retajām saulainajām dienām, kas šajā vētrainajā oktobrī šķiet gluži kā iedāvināta. Vakardienas lietavu dēļ ezers ir uzplūdis, un laipa, pie kuras piesieta šūpojas Viļņa laiva, daļēji grimst ūdenī.
«Reizēm ezers mēdz uzkāpt dārzā līdz šūpuļtīklam vai pat pirmajam valnim. Pēc tam nāku un salasu ūdens aiznestos dārza krēslus,» izrādot plašo teritoriju, stāsta Vilnis. Taču mājai ūdens klāt netiek – uz to ejot, mērojam ceļu augšup.
Zināju, ka gribu tikai un vienīgi šādu variantu – īstu, ķirmju sagrauztu cirsto guļbaļķi.
Pagalmā, jūtot ziemas tuvošanos, sparīgi rosās zīlīšu ģimene. Kontrastējot ar ēkas kompakto apjomu, mājas priekšā aug dižmanīgs ozols un neparasti lielu saulsardzeņu pulciņi, kas rada asociācijas ar pasaku namiņu brīnumu mežā.
Citus variantus neizskatīju
Šo vietu Viļņa vecāki iegādājās deviņdesmitajā gadā. «Toreiz te bija nenormāli džungļi, tuvumā līdz pat Bukultiem nebija nevienas ēkas. Tad sākās labie laiki un gāja vaļā būvniecība – ēkas izauga cita pēc citas,» Vilnis stāsta, atklājot, ka jau sen vēlējies teritorijā esošajā kalniņā uzcelt sev atpūtas mājiņu. «Zināju, ka gribu tikai un vienīgi šādu variantu – īstu, ķirmju sagrauztu cirsto guļbaļķi. Vecu māju, ko pats atjaunošu. Daudz iespaidojos arī no jūsu žurnāla, skatījos atjaunotās lauku mājas – wow, kā man gribētos! Citus variantus nemaz neizskatīju.»
Reiz Vilnis pamanījis sludinājumu – Latgalē, Dricēnos, jauc nost vecu guļbūvi, un saimnieks vai nu pārdošot par pāris tūkstošiem, vai dedzināšot nost. «Nākamajā rītā kāpu mašīnā un braucu! Māja izskatījās ārprātīga – apakšējie vainagi nopuvuši, senāk iekšā bijusi kurtuve cūkām, tāpēc sienas un griesti nomelnējuši. Taču saimnieks bija izpulējis vienu mājas sienas stūri. Kad to ieraudzīju, sapratu – tomēr būs labi! Teicu – nezinu, kur es šito visu likšu un kā aizvedīšu, bet es to māju ņemu.
