Kad atpūta ir svarīgāka par dārza darbiem – ciemojamies mūsdienīgā savrupmājā Lielirbē
Pateicoties mūsdienīgai koka būvniecības tehnoloģijai, Mareka Birznieka projektētā savrupmāja Lielirbē tapusi ātri, bet paredzēta nesteidzīgai baudīšanai. Tā veido pārdomātu un lakonisku ietvaru saimnieku vaļaspriekiem, izceļ vietējo amata meistaru darbu un rada plašumu, kurā Kurzemes vēji aizpūš pilsētas stresu, un iestājas miers.
Foto: Oskars Kalniņš
Lielirbes ciems, kā jau nosaukums liecina, savulaik bijis samērā blīvi apdzīvots un ievērojami lielāks par šobrīd iecienīto tūrisma galamērķi Mazirbi. Vietā, kur viesojas DEKO, atradusies skola, baptistu baznīca, turpat kursējis lībiešu zvejniekciemu ļaudīm nozīmīgais bānītis.
Tā uzbērums joprojām saglabājies, bet pats Mazbānītis tagad kursē Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā, uz kurieni pārvietota arī baznīca. Padomju laiks kūsājošo ciema dzīvi apstādināja, taču nu Latvijas rietumkrastā ienāk jaunas vēsmas, un šeit pietauvojas arvien vairāk vasarnieku, arī Ilona un Ģirts. Viņu izvēli gan drīzāk var dēvēt par atgriešanos – Ģirtam ir lībiešu saknes, un viņa ģimene joprojām saimnieko dzimtas mājās turpat netālu.
Tā vietā, lai «dzenātu pa pasauli apkārt kravas», gan Mareks Birznieks, gan ēkas īpašnieki devuši priekšroku Latvijas un Baltijas ražotāju, dizaineru un amatnieku atbalstīšanai.
Ainavisko zemes gabalu starp jūru septiņu minūšu gājiena attālumā un Irbes upi dienvidos, kur tagad slejas modernā, taču ar pietāti pret dabu un kultūrainavu celtā jaunbūve, pāris noskatījis jau sen. Sajūta, ka šī ir «īstā vieta», bijusi nepārprotama. Bet, kā jau daudziem, izšķirošais grūdiens celt māju pienāca pandēmijas laikā. Vispirms sakopuši plašo teritoriju, izveidojuši piebraucamo ceļu, attīrījuši aizaugušo pļavu no krūmājiem un bezvērtīgām celtniecības paliekām.
