Jaunas latviešu ģimenes lauku dzīves dienasgrāmata. Godīgi un bez izskaistinājumiem
Mēs meklējām dzīvokli ar augstajiem griestiem pirmskara mājā Jelgavā, bet attapāmies lauku viensētā divsimt kilometru attālumā. Nu jau rit devītais gads, kopš saimniekojam Eglājos, un nav bijis ne viegli, ne grūti, drīzāk raibi. Priecāsimies, ja šī gada garumā pievienosies mūsu lauku dzīves seriālam, jo, iespējams, kaut kur ieraudzīsi spoguļojamies arī sevi. Galu galā, dalīta bēda ir pusbēda, bet dalīts prieks – dubultprieks. Lai mums visiem izdodas!
Foto: Ieva Andersone
Lauku dzīves dienasgrāmata. 1. sērija
Mājas dosjē
Ja rakstītu par sevi, tāpat kā to daru par citiem lauku māju saimniekiem, tad mūsu dosjē izskatītos apmēram šādi:
- Eglāju viensēta atrodas Jēkabpils novada Variešu pagastā.
- Tur sava vecvectēva Jāņa Ļūļāka celtajā mājā saimnieko Krišjānis Galiņš ar sievu Egitu un trim bērniem – Kārli (6), Indriķi (4) un Aurēliju (1). Krišjānis ir elektroinženieris un retro motociklu restaurators, bet Egita strādā par žurnālisti un labprāt saka jā dažādiem radošiem projektiem.
- Dzīvojamā māja celta laika posmā no 1937. līdz 1940. gadam, un tā atrodas ainaviskā, pauguriem, dabiskajām pļavām un mežiem ieskautā vietā.
- Īpašuma kopējā platība ir 21,6 ha, tajā atrodas arī šķūnis, klēts, pirts, mazs dīķītis un jaunbūve (150 m2 plaša), topošā tehnikas novietne un restaurācijas darbnīca.
- Galiņu ģimenes lauku dzīves ainām vari sekot līdzi arī Instagram @egita.galina.
Varu teikt, ka laukos esmu pavadījusi lielāko daļu dzīves – līdz augstskolai dzīvoju pie vecākiem savās dzimtajās mājās Jelgavas pievārtē, bet tagad jau astoņus pilnus gadus – vīra dzimtas mājās Jēkabpils pusē. Visam pa vidu bija arī Rīgas periods studiju laikos un daži mēneši Francijā, Bretaņā. Pēc tam atkal atgriezos Jelgavā, kur arī satiku Krišjāni.
Oktobrī katliņos uz malkas plīts sildīju ūdeni, lai pirms darba nomazgātos ārā uzslietā plēves būdiņā.
Uzsākot kopdzīvi, mums bija skaidrs sapnis par savu mājokli – dzīvokli ar augstajiem griestiem pirmskara ēkā. Taču pilsētā tādu bija palicis gaužām maz, un tos pašus, ko aplūkojām, tobrīd nevarējām atļauties vai arī citu apstākļu dēļ lietas nevedās. Tad vārds pa vārdam, joks pa jokam – pamēģināsim lauku dzīvi gandrīz divsimt kilometru attālumā no dzimtās puses! Jo kas mums – jauniem, mazliet dulliem, neprecētiem…
