«Ir patīkami tirgot produktu, pēc kura stāv rinda!» Saldējuma «Gogelmogels» radītāji
Tad vista vai ola – kura bija pirmā? Šajā gadījumā vispirms bija piena pārstrāde – ar to sāka nodarboties Jānis Joma, kad pirms piecpadsmit gadiem ar ģimeni pārcēlās no Rīgas uz laukiem. Tikai pēc tam nāca vistas un olas, un joprojām top arī gardēžu vidū labi zināmais Gogelmogels, mājas saldējums, kura sastāvā ir svaigi olu dzeltenumi: «Tas ir mūsu īpašais un atšķirīgais!»
Foto: Ieva Andersone
Gogelmogels dosjē
- Atrodas Limbažu novadā, Skultes pagasta Stienē, māju nosaukums ir Ceplīši.
- Saimnieki Jānis un Ieva Jomas ir dzimuši un auguši rīdzinieki, bet nu jau 15 gadus dzīvo un saimnieko laukos. Ģimenē aug divas meitas – Annija un Paula.
- Darbojas kopš 2008. gada. Patlaban saimniecībā ir ap 170 dējējvistu, daļa olu nonāk pie pircējiem kastītēs, bet daļa olu dzeltenumu – mājas saldējumā. Mājas saldējuma nosaukums Gogelmogels dzimis no sen zināmā kāruma, kad olas dzeltenumu ar cukuru sakuļ gaisīgā gardumā.
- Vasarās Ceplīšos ganās arī jēri, bet ziemas sezonā brīvākos brīžos top saimnieces Ievas rūpals – dažādi filcēti smukumi, tostarp glicerīna ziepes ar kazas piena piedevu raibos filca «mētelīšos».
- Iepriekš vienojoties par laiku, saimniecību var apmeklēt – saimnieki pastāstīs par vistām un olām, piedāvājumā ir arī saldējuma degustācija. Jau pāris gadus Jomu ģimene piedalās arī Mājas kafejnīcu dienās.
Piena pārvērtības ir unikālas – kad tu pats savām rokām no viena produkta radi pavisam citus!
«Mēs abi ar Ievu esam dzimuši un auguši Rīgā, es – Vecrīgā, Ieva – Āgenskalnā. Es savulaik studēju Pēterburgas Teātra Mākslas akadēmijā režisoros, bet par režisoru tomēr nekļuvu. Tad strādāju dažādus darbus un reiz, darbu meklējot, atradu arī sievu! Ieva ir māksliniece, tolaik strādāja reklāmas aģentūrā. Kad mums 2008. gadā piedzima vecākā meita Annija, vasarā braucām te, uz Ceplīšiem – šīs mājas ir Ievas dzimtas īpašums. Bet pastāvīgi šeit neviens nedzīvoja, un arī mēs nevarējām ilgi uzturēties – brīvdienās atbraucām, nopļāvām zāli, un bija jābrauc atpakaļ uz Rīgu, uz darbu. Taču pamazām nobrieda lēmums pārcelties šurp. Bija tieši krīzes laiks, domājām, ko tajos laukos tādu sakarīgu varētu darīt. Sāku ar piena pārstrādi,» stāsta saimnieks.
