Ģimene un tomāti. Saruna ar Saivu Pekusi no dārzniecības Neslinko
Dārzniecības Neslinko dārzniece Saiva Pekuse ir slaveno tomātu audzētāju Elgas un Alda Bražūnu meita. Kaut arī pēc profesijas floriste, viņa nevar sevi iedomāties strādājam nekur citur kā vien dārzniecībā. Ja nu vēl vienīgi skolā.
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Lolita Graudiņa
Saiva Pekuse
• Dārzniecībā Neslinko kopā ar vecākiem Elgu un Aldi Bražūniem strādā kopš 2008. gada.
• Īpaši aizrāvusies ar paprikas, aso piparu, ķirbju un garšaugu audzēšanu.
• Apguvusi floristiku Bulduru Dārzkopības vidusskolā un pedagoģiju Latvijas Universitātē.
• Lasa lekcijas par dārzkopību gan klātienē, gan Zoom platformā.
• Mammai un vecvecākiem palīdz arī Saivas 14 gadu vecā meita Zane un 9 gadus vecais dēls Tomass.
• Patīk dzīvnieki. Zeltainā retrīvera Pifas un Austrālijas aitusuņa Rendas saimniece.
Jaunā paaudze vairs nebrauc uz Centrāltirgu, bet uz dārzniecībām, stādaudzētavām, gadatirgiem, tāpēc šogad jau trešo gadu vairs nepiedāvājam stādus tirgū.
– Jūsu vecākus, īpaši mammu Elgu, zina gandrīz visi, kas audzē tomātus. Vai ģimenē esat arī lieli tomātu ēdāji?
– Patiesībā visu sāka nevis mamma, bet tētis. Esot izsūtījumā Sibīrijā, viņam no Latvijas bija atsūtītas tomātu sēkliņas. Atgriežoties dzimtenē, audzējis tomātus savām vajadzībām. 70. gadu nogalē, kad iepazinušies ar mammu, sākuši stādus audzēt kopā un piedāvāt arī Rīgas Centrāltirgū. Pirmajā laikā bijušas tikai dažas šķirnes, bet pamazām klāsts palielinājies. Tobrīd tētis strādāja lidostā par lidmašīnu tehniķi un ar stādu audzēšanu nodarbojās pavasara mēnešos, lai būtu lielāki ienākumi. Sākumā audzēja tikai tomātus, bet, augot pieprasījumam pēc dažādības, tiem pievienojās arī citu kultūru stādi.
Paši tomātus gan ēdam svaigus, gan konservējam un saldējam. Taču mēs savā ģimenē tos nelietojam kā ābolus – mums tā vairāk ir delikatese. Man pašai visvairāk garšo ogu tomāti dažādās krāsās un lielie sviestmaižu tomāti, īpaši vairākkrāsu.
– Jūs laikam izaugāt siltumnīcā…
– Jā, tā sanāca. Esam četri bērni ar nelielu gadu starpību. Negājām bērnudārzā un palīdzējām vecākiem kopš pašas bērnības atbilstoši vecumam. Viņi mūs nespieda strādāt, bet bija vienošanās, ka par izdarīto ir iespēja nopelnīt kabatas naudu. Tas radīja motivāciju. Jā, bija draugi, ar kuriem gribējām iet ārā spēlēt bumbu un taisīt zaru būdas, bet mums vienmēr bija jau laikus noteikts, kas jādara. Vai nu to paveici viens, vai spēji motivēt draugus palīdzēt.
