FOTO: Žurnāls Lauku māja viesos pie Evas Briņģu muižā: Lauku vide cilvēkos atraisa sirsnīgo
Lai arī Briņģu muižā viesojamies teju visu dienu, braucot mājup, šķiet, ka būtu gribējies palikt vēl. Te sācies senās muižas un pilsētas meitenes Evas mīlestības stāsts, kuru klausoties pazūd laiks un ir sajūta, ka pārpasaulīgs miers skatās tieši acīs.
Foto: Ieva Andersone
Mājas dosjē
- Briņģu muiža Smiltenes novada Drustu pagastā.
- Celta 18. gadsimta vidū.
- Muižai ir īpašnieks, taču šobrīd tajā dzīvo un to apsaimnieko Evija Medne, draugi un paziņas viņu sauc vienkārši par Evu. Evas nodarbošanās ir telpu dekorēšana pasākumiem.
- Ar Evu mūsu žurnāla lappusēs tikāties jau vasarā – viņa ir viena no trim entuziastiskajiem uzņēmuma Jumis Nekustamie Īpašumi jauniešiem, kuru dzīves aicinājums ir atrast un uzpost Latvijas lauku īpašumus, ko galu galā savest kopā ar īstajiem saimniekiem.
Mazgājos, vārot akas ūdeni un neapkurinātā stikla siltumnīcā lejot to sev virsū, lai pēc tam pa sniegu bristu atpakaļ.
Briņģu muiža gadu simteņu laikā piedzīvojusi gana daudz raibas sadzīves, tai bieži mainījušies īpašnieki. Padomju laikos ēka bijusi sadalīta mazos dzīvoklīšos, vēlāk te notikušas nometnes bērnu nama bērniem, taču kopš 2020. gada nogales rūpes par to uzņēmusies Eva.
Apmēram pirms septiņiem gadiem viņa strādāja biroja darbu Rīgā un īrēja ērtu māju Mārupē, dzīvojot tur kopā ar dēlu. «Vienu rītu stāvēju pie loga un sapratu – dienas galvenajai sajūtai nav jābūt, ka jāiet uz darbu. Uzdevu sev jautājumu – kas ir tas, ko varētu darīt, nejūtot, ka strādāju? Zināju – tas ir tepat, tik ļoti degungalā, ka to vienkārši neredzu. Hmm, es varu naktīs bīdīt mēbeles, krāsot, kārtot un nepamanīt, kā pienāk rīts. Tātad – radīt vidi. Sāku čubināties ar maziem dekoriņiem. Savā dzimšanas dienā pagalmā uzklāju galdu, un mana draudzene teica – Eva, bet tu taču varētu dekorēt pasākumus! Pēc pāris mēnešiem atnāca mans pirmais pasūtījums, un dekorēšana mani pamazām ievilka. Iegādājos busiņu, lai būtu, ar ko pārvadāt dekorācijas. Daudz sanāca braukāt pa Latviju un laiku pa laikam padzīvot dabā. Bet, kad pierodi pie tās brīvības, tu vairs nevari sevi apmānīt! Sasaucu savu ģimeni – mammu, tēti – uz pusdienām un pateicu savu lēmumu: eju no šejienes prom.