FOTO: «Nu, kāpēc lai mēs gribētu dzīvot Rīgā?» Žurnāls Lauku māja ciemojas Lodziņos

Mājas dosjē

• Lodziņi Valmieras novada Kauguru pagastā.
• Celta 1898. gadā. Saimniecību ieskauj 85 hektāri zemes un mežu, plašs, iekopts dārzs ar sešām siltumnīcām un desmit bišu saimēm. 
• Mājā saimnieko Kārlis Valdovskis un Madara Spriņģe. Viņu lolojums ir amatniecības zīmols Mad&Spring, un ar tā radītajiem izstrādājumiem var iepazīties gan vietnē Facebook, gan Instagram kontā @madandspring. Abi no Rīgas uz Lodziņiem pārcēlās pirms trim gadiem.
• Te dzīvo un piepildīt abu jauniešu ieceres palīdz arī Kārļa tētis Guntis un enerģiskā tēta māsa Anda ar vīru Gunāru.

Ir saglabājies sākotnējais plānojums ar kungu galu un kalpu galu, dažās telpās joprojām redzams skaliņu sienu apmetums un autentiskie vītie elektrības vadi.

Pašā sētas vidū lepni stāv dzīvojamā māja, taču saglabājušās arī vairākas guļbūves no 19. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem – turpat divsimt gadu vecas! Lai arī savu laiku tās godam nokalpojušas, sakņupušās sieviņas neviens uz mežu ragaviņās nevedīšot – saimnieki Lodziņu vēsturisko ēku ansambli vēlas saglabāt. Šīs ir Kārļa vecvecāku mājas, kur viņš pavadījis bērnības vasaras. Vectēvs jaunībā ieprecējies Marovsku dzimtā, kas saskaņā ar Hermaņa Enzeliņa grāmatā «Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē» minētajiem datiem šeit dzīvojusi jau vismaz divas paaudzes pirms uzvārdu došanas zemniekiem, kas sākās ap 1820. gadu.

Lai izvairītos no izsūtīšanas uz Sibīriju, pirms kara saimniecība sadalīta trijās daļās – Kārļa vectēvam un viņa māsām. Tā nu ilgāku laiku te bijuši gan Lodziņi, gan Veclodziņi, gan Jaunlodziņi. Apkārtnē šo vietu jau gadiem ilgi mēdzot dēvēt par Sibīrijas kaktu, jo tajā bijušas vairākas saimniecības, kuru īpašniekiem no represijām izbēgt nav izdevies, – stipro latviešu dzimtu mājas palikušas tukšas un aizgājušas zudībā.