Foto: Izjūtu dārzs. Ciemos pie Baibas un Anša Birzniekiem
Baiba un Ansis Birznieki savu ārtelpu Ādažos rada, vadoties pēc tā, kā atrašanās tajā liek viņiem justies. «Dārzs – tā ir vieta, kur cilvēkiem būt ar sevi,» ir pārliecināti saimnieki, un šis ir viņu patvērums.
Foto: Ieva Andersone
Mums patīk par dārzu domāt līdz smalkām zemapziņas niansēm, lai izvērtētu, kāpēc cilvēki kaut kur vēlas atrasties.
Baiba pirms vairākiem gadiem iegādājās šo neregulārās formas zemes gabalu priežu meža ielokā, viņa bija pārliecināta, ka dārzā valdīs askētisms, tā papildinot Zanes Teteres-Šulces radīto mājas arhitektūru. Zaļš zāliena paklājs, daži mūžzaļi rododendri, kāda graudzāle, kas sačukstas ar vēju, – kādu laiku tā arī bijis, taču kopš 2017. gadā uzplauka Baibas un Anša mīlestība, tai līdzi sāka plaukt arī dārzs. Nu minimālisms ir pagātne, jo to aizstājis ziedu un krāsu orķestris, kas ir līdz sīkākajai detaļai kopīgi izplānots. Un katrai vietai ir savs stāsts.
«Mēs dārzu veidojam kontekstā ar izjūtām. Kādas emocijas raisa konkrētā vieta? Vai tur gribas uzturēties? Kas man traucē? Mums patīk par dārzu domāt līdz smalkām zemapziņas niansēm, lai izvērtētu, kāpēc cilvēki kaut kur vēlas atrasties, bet citur – nevēlas,» savu stāstu sāk Baiba. Spilgts piemērs izjūtu modelēšanai ir tā sauktās mākoņu bumbas, kas radītas, lai norobežotos no vārtiem un ieejas daļas un izveidotu acij tīkamu skatu. «Tā nav dzīva iela, kur bieži kāds staigātu vai brauktu, bet tomēr izjūtu līmenī gribējās papildu bufera zonu, intimitāti. Tā izveidojām vietu, ko saucam par mākoņu cirpumu, kas pašlaik ir viens no galvenajiem telpas veidotājiem dārzā.
