Foto: Ciemos pie Kalna Raskumu saimniecēm mātes un meitas – Rotas un Beates Šņukām

Mājas dosjē

• Kalna Raskumu saimnieces ir māte un meita – Rota un Beate Šņukas.
• Rota strādā valsts pārvaldē, bet Beate nodarbojas ar produktu dizainu, un abu profesijas ļauj strādāt attālināti: «Kovids lauku mājām ir daudz devis – nu visiem ir skaidrs, ka daudzus darbus var darīt attālināti,» par pandēmijas pienesumu stāsta saimnieces.
• Kalna Raskumus iegādājušās 2004. gadā kā atpūtas māju. Māja nav siltināta, lai maksimāli saglabātu autentisko, tādēļ vairāk tiek izmantota siltajā sezonā.
• Sētā ietilpst dzīvojamā ēka, kūts ēka, kas lēnām pārtop īres telpās, ledus pagrabs, bet ugunskura vieta iekārtota rijas pamatos. Beates sapnis ir kādreiz uz Kalna Raskumiem pārvest kādu vecu klēti, lai pilnībā atjaunotu vēsturisko ēku ansambli.
• Saimnieces uzsver, cik vērtīgi iemūžināt bildēs un video sākuma stāvokli un tālākos būvniecības procesus, lai ir kāds atskaites punkts padarītajam. Tas arī virza uz priekšu brīžos, kad nolaižas rokas.
• Būvniecības darbus veic neliels vietējais  uzņēmums Balga, kas specializējas koka ēkās. Pati Beate arī savu roku ir pielikusi pie logu un citu detaļu atjaunošanas. Tam noder pieredze un izpratne, kas gūtas Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Koka apstrādes dizaina nodaļā, kā arī studijās Eindhovenas Dizaina akadēmijā.
• Mājas stāstam seko Instagram @kalna_raskumi.

Pirmoreiz ierodoties šeit ziemas dienā, spīdēja saule un likās, ka nav idilliskākas vietas par šo. Principā Kalna Raskumus nopirkām skata dēļ.

Mūsu viesošanās reizē Kalna Raskumos dzērvju kliedzieni atbalsojas un pārkliedz mūsu sarunu ar Beati un Rotu Šņukām – mammu un meitu, kas savām brīvdienām izvēlējušās ap 150 gadu vecu māju Alauksta ezera krastā. Viņas vienu otru papildina un ar savu piemēru apliecina, ka divu paaudžu saimniecēm zem viena jumta var būt harmoniska sadzīvošana. 

Māju atdzimšanas stāsts sācies 2000. gadu sākumā. Rota, kas joprojām ir aktīva orientēšanās sporta entuziaste, pirms divdesmit gadiem ar kluba biedriem izdomājusi, ka ir vajadzīga bāze ārpus pilsētas, kur visiem satikties un atpūsties. Toreiz vairāki kluba biedri bija gatavi kopā iegādāties lauku īpašumu, bet līdz šai dienai galvenās saimnieces ir palikušas abas Šņuku sievietes. Tomēr durvis draugiem vienmēr ir atvērtas, un 200 kvadrātmetru plašās mājas ļauj arī daudzajiem biežajiem viesiem šeit justies brīvi un nekāpt citam uz galvas. «Atceros, arī pirmoreiz ierodoties šeit ziemas dienā, spīdēja saule un likās, ka nav idilliskākas vietas par šo.