FOTO: Taunhaus dzīvoklis Sanktpēterburgā ar senatnīguma noti
Projektējot dzīvokli māksliniecei ilustratorei, atļauts ir pilnīgi viss! Arhitektiem tā bija gan medusmaize, gan vienlaikus arī izaicinājums – kā radoši, funkcionāli un vienlaikus ekonomiski iekārtot dzīvokli, piešķirot tam plašuma, brīvības un mazliet pat siltas lauku mājas iespaidu.
Foto: no INT2 architecture publicitātes materiāliem
Arhitekti un interjera autori
ALEKSANDRS MAĻININS,
ANASTASIJA ŠEVEĻEVA,
INT2 architecture (Sanktpēterburga),
int2architecture.ru
Ar arhitektiem Aleksandru Maļiņinu un Anastasiju Ševeļevu savus lasītājus iepazīstinājām jau pirms vairākiem gadiem, kad publicējām viņu radīto māju Pierīgā. Kopš tā laika sekojam līdzi abu darbiem, un šajā numurā, kur apskatām biroju tēmu un koncentrējamies uz mājas darbavietu, šķita aktuāli nodemonstrēt vienu no svaigākajiem INT2architecture veikumiem – taunhaus dzīvokli Sanktpēterburgā, kurā darbistaba atklāj eleganci savā vienkāršībā un nosvērtībā. Šī telpa, tāpat kā viss mājoklis, ir kā saimnieces Jūlijas Adamovas pašportrets – tonāli un temperamentā vienots ar mākslinieces gleznu melanholisko stilistiku.
Lai piešķirtu senatnīguma noti, koka paneļus mērķtiecīgi pabojāja ar cirvi, āmuru, naglām, skrūvgriezi.
Uzsākot darbu pie 69 kvadrātmetru plašā dzīvokļa pārveides, izejas punkts arhitektiem bija divlīmeņu plānojums. Tas ļāva izveidot loģisku zonējumu un rast nestandarta risinājumus mantu glabāšanai. Pirmajam stāvam izvēlēts studijas tipa iekārtojums, kur virtuve apvienota ar ēdamistabu un halli. Vieta atlikusi arī slēptai saimniecības telpai un sanitārajam mezglam viesiem. Otrajā stāvā ir guļamistaba, darba kabinets un dušas telpa ar logu.
Tā kā projekta īstenošanai atvēlētais budžets bija neliels, pēc iespējas vairāk ideju bija jārealizē pašrocīgi vai ar pieredzējušu meistaru palīdzību. Tā tapa mēbeles, dekori, arī koka fasādes un kāpnes. Uz jautājumu, kā, izvēloties šādu – individuālu – ceļu, tomēr nepaaugstināt kopējās izmaksas, arhitekti iesaka meklēt materiālus speciālās platformās un sludinājumu portālos, kā arī nepārmaksāt restaurācijas meistariem. Protams, pati saimniece, būdama māksliniece, arī iesaistījās procesā, turklāt bija atvērta eksperimentiem un nestandarta idejām. Piemēram, nopirkt vecu krēslu un radīt tam jaunu apdari. Vai pasūtīt Ķīnā taburetes, uz kurām pirms simts gadiem sēdēja fabrikas strādnieki. «Kad klients ir radoša personība, var uzdrīkstēties. Mums nebija lielu domstarpību. Skatījumi sakrita jau pašā sākumā, tāpēc atrasties vairākiem māksliniekiem vienā projektā nebija grūti. Tas ir uzticēšanās un paļāvības jautājums,» tā arhitekti.
