Edgars Neilands: Man kā arboristam tā bija traģēdija
Kā jau īstam vīrietim nākas – koks ir iestādīts (precīzāk, tūkstoši), dēli aug (un meitas arī), nesen iekopta māja, bet čūsku nosist – to negaidiet, tas būtu pret viņa sirdsapziņu. Pirms kokiem sāk plaukt lapas, mūsu saruna ar arboristu un dārznieku EDGARU NEILANDU.
Foto: Matīss Markovskis
Edgars Neilands
• Koku eksperts, arborists, dārznieks.
• Ārtelpas veidošanas uzņēmuma Labie koki vadītājs, Annas koku skolas dibinātājs.
• Veidojis LTV raidījumu Mans zaļais dārzs.
• Mamma – ainavu arhitekte, tēvs – arhitekts (projektējis arī Annas koku skolas ēku).
• Pirmās dārza prasmes guvis, līdz sešu gadu vecumam dzīvojot pie vecvecākiem un tur šķirojot tulpes, auklējot redīsus un ābeles.
• Pusaudžu gados bijis dārznieks lidostā Rīga – pļāva teritorijā zāli, stādīja rozes.
• Tētis pieciem bērniem.
Neviens koks pats negribētu pilsētā augt. Īpaši pie lielām būvēm, kur viss nodrenēts, noblīvēts, nedzīvs, organika aizvākta.
– Šis gads jums sācies īpaši – ir izglābts Rīgas autoostas sarkanais ozols. Tā vietā, lai šo traucēkli, kas stājās Rail Baltica ceļā, upurētu, tika sakopoti visi spēki un ar rīdzinieku atbalstu jūsu vadībā koks izglābts – tā stāsts var turpināties. Jautāšu jums kā ķirurgam – kā jūtas Latvijā slavenākais ozols pēc operācijas?
– Man, pirmkārt, prieks par to, ka mums Latvijā tagad ir šāds slavens ozols – par vienu koku sen nav tik daudz runāts un diskutēts. Viens koks var aizkavēt Rail Baltica būvniecību par vairākiem mēnešiem. Šobrīd tas ir novietots pagaidu vietā, nolikts uz bruģa podā – bez kontakta ar grunti, bet pēc pāris gadiem turpat, autoostas teritorijā, tiks iestādīts no jauna. Līdz tam koks ir kā govs kūtī – jāpieskata, jābaro, jāvēro. Bet, ja man jāiztēlojas, kā pats ozols jūtas un ko domā, – viņš nespēj tam noticēt. Ir noticis kaut kas tāds, kas koku pasaulē vairs nenotiek attiecībās ar cilvēkiem.
– Ir daudzi, kas priecājas un sauc to par uzvaru, bet netrūkst arī skeptiķu. Jūtat, ka daži jūs tagad nemīl – tādu naudu iztērēt par kaut kādu koku!
– Ir daļa, kuru šis gadījums tracina. Ar tādiem precedentiem jau vienmēr notiek vērtību staipīšana. Pārliecības, īpaši cilvēkiem gados un īpaši laukos, ir spēcīgas un arī saprotamas: ja visu mūžu ir stādīti koki, kuru cena ir 20–30 centu, un, skat, tas jaunstādiņš mežā izaug, tad kā var kāds iedomāties, ka koks maksā 10 vai 100 tūkstošus eiro?! Sarkanā ozola gadījumā cilvēks domā – maksimums 100 eiro! Latviešiem jau vispār par naudu nepatīk runāt. Bet tas jautājums ir jāuzdod: cik mēs katrs būtu gatavi atdot par šāda koka glābšanu? Cik jūs, cik es? Ja rīdzinieki nobalsotu par nociršanu, sak, kāpēc tērēt naudu, es savā ģimenē jau biju gatavs apspriest ideju, kā rīkoties. Esmu tā vairākus kokus pārvedis mājās.
